Es aizgāju uz parku,ar pilnu pārliecību,ka es barošu pīles. Un viņu tur nebija! Vnk nebija! Šķiet,ka pīlēm atšķirībā no manis vel nav iestājies pavasaris,ka punktu es iemetu paņemto maizi miskastē un pa mazo ieliņu nācu mājās. Jutos vīlusies. Pīlēs.
Bet,es tik daudz savā ziņā sapratu nākot. Vnk brīvība,brīvība no visa. Un vsp,jā man pazuda kaut kur ta traki mirgojoša bultiņas,kas ļautu man redzēt,ko es īsti rakstu. Pazuda,jo es gribēju ielikt šo. Un brīvība....tik plašs,un nesaprotams un izprotams vārds jebkurā kontekstā. Man ir mana brīvība. Man vārda un domu brīvība. Es esmu savās ilūzijās iesprūdusi un radu savu mazo pasauli, kuru dažbrīd saucu par brīvu,bet saprotu ka tā nav. Es velku režģi ap sevi šādā veidā,mēģinot aizstāt rītdienu ar šodienu. Es brīžiem tik ļoti aizmirstu,cik es patiesībā esmu brīva no visa.
Man esi tu. Tu esi mana brīvība. Tu esi mana atslēga uz labāku dienu un sliktāku vakardienu. Tu esi mans mazais,kas izgaismo vakarus un rītus padara tumšus. Tu esi mans. Un tgd tā oficiāli es tevi varu saukt par savējo. Vakardienas 28. datums bija kaut kas vairāk vai mazāk burvīgs. Ar pārmērīgu vārtīšanos pa gultu,smiekliem un arī asaru stāstu,kuru šķiet tu saprati. Patiesībā tas bija labi,ka tu neko neteici,tev neko nevajadzēja teikt, tev vnk vajadzēja būt man blakus un tu biji. Ar to,ka tu biji,cieši saspiedi manu roku un iedevi buču uz pieres man pilnīgi pietika,lai es saprastu,ka tu esi ar mani. Ka mans stāstītais tev varbūt lika mazliet aizdomāties,mazliet saprast mani,vai arī tieši otrādāk,es tevi atgrūti. Bet man tā nešķita. Es sapratu,ka tu esi. Mans.
Ar to visu es varētu arī šodienas stāstu beigt stāstīt,un ieslīgt stulbā grāmatā,kas prasās lai tā būtu beidzot izlasīta, bet man uz muguras spīd saule,ausīs spiežas neizturams klusums un prasās pēc kafijas. Es spēju nosēdēt virtuvē ar krūzīti stundām.
Mani neiepriecina mana situācija,esmu jau trešo mēnesi bez darba,bet varbūt tas piespiedīs saņemties un beidzot ko radīt,radīt sajūtas sev,radīt ko jaunu un neparastu. Mana iedvesma ir citādāka. Man vairs nepatīk zīmuļi un audekli. Es nespēju sev melot,ka man sākāk. Es vienkārši zinu. Runāt totālu sviestu par kosmisko domu piepildījumu ir bezjēdzīgi, bet mani aizķēra,tas-ne. Un piedomājas par to visu. Ar neloģiskiem vārdiem un smaidu sejā,es saprotu cik ļoti gribu tevi satikt. Cik ļoti manī ir jūtams tavs prieks. Un atkal pamosties 1dienā un saprast,ka esmu iemīlējusies ir nolāpīti forši. Tiešām. Un,es tik ļoti esmu tevi pieņēmusi,tu pat nespēj saprast cik ļoti.. Un atkal un atkal es atgriežos pie temata par tevi. Vai es spēju maz runāt par ko citu? Vai tas ir iespējams? Jā,bet tikai tad,kad tu pats esi blakus.
Nākošreiz ēdīsim saldējumu un skatīsimies bērnības bildes. Apsolu.
Bet,es tik daudz savā ziņā sapratu nākot. Vnk brīvība,brīvība no visa. Un vsp,jā man pazuda kaut kur ta traki mirgojoša bultiņas,kas ļautu man redzēt,ko es īsti rakstu. Pazuda,jo es gribēju ielikt šo. Un brīvība....tik plašs,un nesaprotams un izprotams vārds jebkurā kontekstā. Man ir mana brīvība. Man vārda un domu brīvība. Es esmu savās ilūzijās iesprūdusi un radu savu mazo pasauli, kuru dažbrīd saucu par brīvu,bet saprotu ka tā nav. Es velku režģi ap sevi šādā veidā,mēģinot aizstāt rītdienu ar šodienu. Es brīžiem tik ļoti aizmirstu,cik es patiesībā esmu brīva no visa.
Man esi tu. Tu esi mana brīvība. Tu esi mana atslēga uz labāku dienu un sliktāku vakardienu. Tu esi mans mazais,kas izgaismo vakarus un rītus padara tumšus. Tu esi mans. Un tgd tā oficiāli es tevi varu saukt par savējo. Vakardienas 28. datums bija kaut kas vairāk vai mazāk burvīgs. Ar pārmērīgu vārtīšanos pa gultu,smiekliem un arī asaru stāstu,kuru šķiet tu saprati. Patiesībā tas bija labi,ka tu neko neteici,tev neko nevajadzēja teikt, tev vnk vajadzēja būt man blakus un tu biji. Ar to,ka tu biji,cieši saspiedi manu roku un iedevi buču uz pieres man pilnīgi pietika,lai es saprastu,ka tu esi ar mani. Ka mans stāstītais tev varbūt lika mazliet aizdomāties,mazliet saprast mani,vai arī tieši otrādāk,es tevi atgrūti. Bet man tā nešķita. Es sapratu,ka tu esi. Mans.
Ar to visu es varētu arī šodienas stāstu beigt stāstīt,un ieslīgt stulbā grāmatā,kas prasās lai tā būtu beidzot izlasīta, bet man uz muguras spīd saule,ausīs spiežas neizturams klusums un prasās pēc kafijas. Es spēju nosēdēt virtuvē ar krūzīti stundām.
Mani neiepriecina mana situācija,esmu jau trešo mēnesi bez darba,bet varbūt tas piespiedīs saņemties un beidzot ko radīt,radīt sajūtas sev,radīt ko jaunu un neparastu. Mana iedvesma ir citādāka. Man vairs nepatīk zīmuļi un audekli. Es nespēju sev melot,ka man sākāk. Es vienkārši zinu. Runāt totālu sviestu par kosmisko domu piepildījumu ir bezjēdzīgi, bet mani aizķēra,tas-ne. Un piedomājas par to visu. Ar neloģiskiem vārdiem un smaidu sejā,es saprotu cik ļoti gribu tevi satikt. Cik ļoti manī ir jūtams tavs prieks. Un atkal pamosties 1dienā un saprast,ka esmu iemīlējusies ir nolāpīti forši. Tiešām. Un,es tik ļoti esmu tevi pieņēmusi,tu pat nespēj saprast cik ļoti.. Un atkal un atkal es atgriežos pie temata par tevi. Vai es spēju maz runāt par ko citu? Vai tas ir iespējams? Jā,bet tikai tad,kad tu pats esi blakus.
Nākošreiz ēdīsim saldējumu un skatīsimies bērnības bildes. Apsolu.