Publiski sajūtu ziemu. Izej ārā dziļi ievelc elpu un tu sajūtīsi to balto krāsu,kas neviļus tev uzmācās katru rītu. Gribot vai negribot tu piemosties ar sētnieku un aizej gulēt ar sniegapārslu uz logu. Savādi.

Atkal iemetos aci svešās dienzsgrāmatās gūt kaudzi neatbildētu jautājumi ir mazliet savādi. Bet šķiet,ka tā ir pagātne,un es pagātnē esmu vainīga pie tā par kādu es vinu padarīju. Uz jautājumu vai es to noželoju es neatbildēšu,nē kaut patiesībā jau man nav ko nozelot jo mēs katrs jau izvēlamies to otru ceļu.

Atcerējos kāda bija vispār mana šodienas doma-par to kā būtu ja mēs zinātu visu. Kāds būtu mūsu ceļs ja mēs mācētu zinātu un būtu redzējuši visu. Vai tad vsp būtu jēga dzīvot?Jo katrā mazākaja mirklī mēs kau ko iemācamies. Tas taču nebūtu reāli,piedzimt izaugt līz 10 gadiem,un kļut jau par pieaugušu cilvēki,līdz tam vecuma iemācīties visu visu ko vien spēj iedomāties. Un,jā škietr,ka man doma ir uztverama bet es brīžiem runāju nesakarīgi.

Vakar atcerejos Parīzi. Ļoti,un brāli,un visus aizbraucējus,visu visu.
Un,iet gulēyt 4tros no rīta brīžiem nav ģeniali labi,ja pamosties tikai ap 12tiem.

Un,šodien ir tā diena,ka es nespēju neko loģiski pateikt,bet nonaku pie secinājuma ka aŗī mana visneloģiskakajam tekstam ir jābūt slēpjam.
Kā man veljoprojām riebjas,ka es zinu,ka tu zini kā atrast manu d-grāmatu. Aizmirsti viņu!