kāpēc tu,kad tev zvana,tu esi klāt? kāpēc,tu stāsti,ak nemīli,ja patiesībā tā ir lielāka atkarība tavā mūžā? kā tu spēj sevi pazemot? aizvērt acis un izlikties,ka nekas nav bijis,ka nekas nav noticis? kā tus spēj vienos naktī triekties ellē gaisā ,lai tikai otra rītā justu vainas apziņu un pazemojumu,kuru tu raksturotu kā-bija labi. kapēc,tu ļauj lai tev nodara pāri? kāpēc,tu acī skatīdamās vari pateikt,ka nemīli, ka tu vnk gribi zināt,kas būs tālāk? kā tu spēj? kā tev pietiek spēka bojāt savu dzīvi?
brīžiem,es tevi tik tiešām vienkārsi apbrīnoju,ka tu tā spēj,mētāties,ka vejā aizmesta monēta,un acīs skatīdamās apgalbot,ka tev ir labi. kā tu spēj,būt tik vēsa,bet tik silta taja pašal laikā pret savu situāciju. kā tu vari laist savu dzīvi postā?
nezinu,vai tu piever acis,bet tu kādreiz paskaties,kā būs talāk? ko tev džīvē tas viss dos? nu tu aprecēsies,tev būs bērni,un tu grabināsi kapeokas pēdējam aliņa,jo bērnam pamperu jau sen vairs nevari atļauties?
šīs itkā mīlestības dēļ tu pazaudē visu. draugus,jo tie vairs tev netic,uzskata,ka tava aktiermāksla ir qaugstāka par visu pārejo. tu nodod draugu,tu zini kur viņu meklēt tikai,tad,kad tava lielā mīlestība ir kaut kur piedzērusies un guļ grāvī. tu esi pazaudējusi ģimeni,jo tu nepārtraukti tiem melo,pūt miglu acīs,ka vis sir skaistak nekā izskatās. tu esi pazaudējusi izlītību,jo tev ir bijis svarīgak no rīta iedzert alu,nekā iegūt videjo izglitību.
tu esi sev kādreiz uzdevusi jautājumu,kas būs pēc pāris gadiem? kāda tava dzīve izskaīsies pēc pāris gadim? kur tu būsi,ko tu spēsi?
es tevi nenosodu. es vnk tevi apbrīnoju. vilkt parelēles es arī spēju. negribu ne attaisnot sevi,ka esmu labāk sliktāka vai vēl kāda. es vnk domāju,par visu situāciju. jau vairakas dienas. un nebrīnies,es tev varu pateikt ko jaunu,tu neesi vienīgā kas tā dzīvo,aiz tevi ir simti es pat teiktu tūkstoši,kas ir tieši tādi paši,ja ne vel sliktāki.
protams,arī manā dzīve var vilkt šīs līnijāš,kā es tā varu un par ko. es zinu,e spati viņas velku,ar melnu krīu uz asvalta. lai reduz,es lai jūtu pati.
man nav tiesības,tev mācit dzīvot,man nav tiešibas tev aizrādīt,man nav tiesības,lūgt. es to arī nedarīšu. vienīgais,ko es gribu,lai esi laimīga,par spīti visam,un ja tu esi laimīga,tas jau ir galvenais.
daudzus no jums es patiesībā vnk apbrīnoju,tik tiešam. arī ar saviem aplauztajiem uzskatiem,un visu paŗejo,man vēljoprojām ir savs viedoklis,par lietām,kuras es vnk nespēju saprast un izprast. tapēc,arī lielāko daļu no jums es vnk apbrīnoju. ne slikta ne labā ziņā vnk apbrīnoju un nesaprotu.
es neprotu ta džīvot. brīziem šķiet,ka es vsp neprotu dzīvot.
ir lietas kas sap,un sapēs vienmēr,kā pateikti vārdi,kā izteikta skaļa,un zudis pieskāries,kā atmiņas,ka vnm plūst vienā virziena,kā lietas,kuras tu nekad nedredzi,un nedzirdi,kā viss,kas kādreiz ir lisic smaidīt vai raudāt.
laiks sāp.
brīžiem,es tevi tik tiešām vienkārsi apbrīnoju,ka tu tā spēj,mētāties,ka vejā aizmesta monēta,un acīs skatīdamās apgalbot,ka tev ir labi. kā tu spēj,būt tik vēsa,bet tik silta taja pašal laikā pret savu situāciju. kā tu vari laist savu dzīvi postā?
nezinu,vai tu piever acis,bet tu kādreiz paskaties,kā būs talāk? ko tev džīvē tas viss dos? nu tu aprecēsies,tev būs bērni,un tu grabināsi kapeokas pēdējam aliņa,jo bērnam pamperu jau sen vairs nevari atļauties?
šīs itkā mīlestības dēļ tu pazaudē visu. draugus,jo tie vairs tev netic,uzskata,ka tava aktiermāksla ir qaugstāka par visu pārejo. tu nodod draugu,tu zini kur viņu meklēt tikai,tad,kad tava lielā mīlestība ir kaut kur piedzērusies un guļ grāvī. tu esi pazaudējusi ģimeni,jo tu nepārtraukti tiem melo,pūt miglu acīs,ka vis sir skaistak nekā izskatās. tu esi pazaudējusi izlītību,jo tev ir bijis svarīgak no rīta iedzert alu,nekā iegūt videjo izglitību.
tu esi sev kādreiz uzdevusi jautājumu,kas būs pēc pāris gadiem? kāda tava dzīve izskaīsies pēc pāris gadim? kur tu būsi,ko tu spēsi?
es tevi nenosodu. es vnk tevi apbrīnoju. vilkt parelēles es arī spēju. negribu ne attaisnot sevi,ka esmu labāk sliktāka vai vēl kāda. es vnk domāju,par visu situāciju. jau vairakas dienas. un nebrīnies,es tev varu pateikt ko jaunu,tu neesi vienīgā kas tā dzīvo,aiz tevi ir simti es pat teiktu tūkstoši,kas ir tieši tādi paši,ja ne vel sliktāki.
protams,arī manā dzīve var vilkt šīs līnijāš,kā es tā varu un par ko. es zinu,e spati viņas velku,ar melnu krīu uz asvalta. lai reduz,es lai jūtu pati.
man nav tiesības,tev mācit dzīvot,man nav tiešibas tev aizrādīt,man nav tiesības,lūgt. es to arī nedarīšu. vienīgais,ko es gribu,lai esi laimīga,par spīti visam,un ja tu esi laimīga,tas jau ir galvenais.
daudzus no jums es patiesībā vnk apbrīnoju,tik tiešam. arī ar saviem aplauztajiem uzskatiem,un visu paŗejo,man vēljoprojām ir savs viedoklis,par lietām,kuras es vnk nespēju saprast un izprast. tapēc,arī lielāko daļu no jums es vnk apbrīnoju. ne slikta ne labā ziņā vnk apbrīnoju un nesaprotu.
es neprotu ta džīvot. brīziem šķiet,ka es vsp neprotu dzīvot.
ir lietas kas sap,un sapēs vienmēr,kā pateikti vārdi,kā izteikta skaļa,un zudis pieskāries,kā atmiņas,ka vnm plūst vienā virziena,kā lietas,kuras tu nekad nedredzi,un nedzirdi,kā viss,kas kādreiz ir lisic smaidīt vai raudāt.
laiks sāp.