varbut ir vērts izteikt tev visu?
(otra puse-ieskaties)...
šodien vārdus grūti atrast. šķiet,ka es kaut ko meklēju,kaut ko tādu ko amn ir pavisam grūti atrast un ja arī es to atrodu man ir tik ļoti grūti formulēt,ko es īsti no meklētā gribēju. šodien ta sajūta,ka kaut kad viss gāzīsies laukā,ta riktigi,un es vnk nezinasu,ka lai vairs savāc sevi rokās. un es baidos.
zini,man tevis trūks,man tevi trūkst patiešām...
pieskaries sirdij...pieskaries. un smaga nopūta fonā,mana. savā ziņā vienmēr vajag domāt sliktāko,jo ja notiks,kas labs,tas spēs pārsteigut un liks tik ļoti priecāties, itka loterijā būtu vinnēt miljons. bet arī dzīvot ar apziņu,ka ir slikti,negribās. gribās cerēt uz nābāku nākotni. vnk.
man itkā ir viss. bet es jūtu,ka kkas pietrūks,ka nav kāda svarīga daļa no manis,ka viņa ir kaut kur pazudusi,ar atmiņam,ar mirkļiem ar skatieniem,smaidiem,ar asarām...kaut kāda daļa manis ir pazudusi,un jau sen... varbūt,es vnk pati negribu to daļu vairs atrast.
ir taisniba taja,ka vnk vis sjau vairs sen nav kā agrāk.ta ir.
man ir daudz aprakstitu papīru lapiņu,aks vnk tiks noliktas,saplēstas,bet nekad neatdotas. nav spēka,nav dros,mes. lai paliek atmiņas,lai paliek mirkļi. biedējoši.
un brīžiem sķiet,ka nevajag ietekmēt likteni,vajag plūst vajag peldēt,ar teksu,ka ja nu nebija lemts tad nebija,bet tik ļoti vnk citreiz griās visu sagriezt riņķī,lai redzētu,sanaks nesnāks,sāpēs vai smaidīt tā,ka visa pasaule ķļūs gaisaāka.
un,citreiz liekas,kapēc,kāds to visu nevar vnk izdaŗīt mana vieta,a lai es nezinu,lai es tikai jūtu vēlāk,ka ir, vai ka nav. tā lai man pašai nebūu jalauza galva par to,kā bija jābūt,kā ir vai vnk kā bija. cik neloģiski patiesība ir runāt 3 laikos. pagātnē,tagadnā un nākotnē.
inxs-afterglow
ir tik dīvaini,ka es vnk klausos kādu no dziesmā,sežu aizveru acis un man slīd garam mirkļi,visi,labie sliktie,visi pēc kārtas.es atverus acis un viss,nekā vairs nav ir tuksums,gaisma veljoprojām ir nodzēsta un dziesma ir beigusies..un viss. paliek tikai kaut kur sevī mazliet tukšuma sajūta. tas arī viss.
brīžiem liekas,ka man vairs nav spēka,ka es krītu,un es nespēju piecelties saņemties,iet tālāk. tas viss ir tik daudz dažbrīd. bet es zinu,ka tas jau savaz ina vel nav nekas. ka es nekrtu,ka es stabili stāvu ar abam kājām uz zemes,un ka man nav jāsaņemās,ka man viss ir labi.
es atcerējos filmu. jā,vnk par cilvekiem,apr tiem,aks nekad arī arī izdzēstām atmiņām viens otru neaizmirsīs un džīve atradīs kau veidu,kā satiktie,sjo liktenis bija tā lēmis.
un ko man sliktenis ir lēmis man?
(otra puse-ieskaties)...
šodien vārdus grūti atrast. šķiet,ka es kaut ko meklēju,kaut ko tādu ko amn ir pavisam grūti atrast un ja arī es to atrodu man ir tik ļoti grūti formulēt,ko es īsti no meklētā gribēju. šodien ta sajūta,ka kaut kad viss gāzīsies laukā,ta riktigi,un es vnk nezinasu,ka lai vairs savāc sevi rokās. un es baidos.
zini,man tevis trūks,man tevi trūkst patiešām...
pieskaries sirdij...pieskaries. un smaga nopūta fonā,mana. savā ziņā vienmēr vajag domāt sliktāko,jo ja notiks,kas labs,tas spēs pārsteigut un liks tik ļoti priecāties, itka loterijā būtu vinnēt miljons. bet arī dzīvot ar apziņu,ka ir slikti,negribās. gribās cerēt uz nābāku nākotni. vnk.
man itkā ir viss. bet es jūtu,ka kkas pietrūks,ka nav kāda svarīga daļa no manis,ka viņa ir kaut kur pazudusi,ar atmiņam,ar mirkļiem ar skatieniem,smaidiem,ar asarām...kaut kāda daļa manis ir pazudusi,un jau sen... varbūt,es vnk pati negribu to daļu vairs atrast.
ir taisniba taja,ka vnk vis sjau vairs sen nav kā agrāk.ta ir.
man ir daudz aprakstitu papīru lapiņu,aks vnk tiks noliktas,saplēstas,bet nekad neatdotas. nav spēka,nav dros,mes. lai paliek atmiņas,lai paliek mirkļi. biedējoši.
un brīžiem sķiet,ka nevajag ietekmēt likteni,vajag plūst vajag peldēt,ar teksu,ka ja nu nebija lemts tad nebija,bet tik ļoti vnk citreiz griās visu sagriezt riņķī,lai redzētu,sanaks nesnāks,sāpēs vai smaidīt tā,ka visa pasaule ķļūs gaisaāka.
un,citreiz liekas,kapēc,kāds to visu nevar vnk izdaŗīt mana vieta,a lai es nezinu,lai es tikai jūtu vēlāk,ka ir, vai ka nav. tā lai man pašai nebūu jalauza galva par to,kā bija jābūt,kā ir vai vnk kā bija. cik neloģiski patiesība ir runāt 3 laikos. pagātnē,tagadnā un nākotnē.
inxs-afterglow
ir tik dīvaini,ka es vnk klausos kādu no dziesmā,sežu aizveru acis un man slīd garam mirkļi,visi,labie sliktie,visi pēc kārtas.es atverus acis un viss,nekā vairs nav ir tuksums,gaisma veljoprojām ir nodzēsta un dziesma ir beigusies..un viss. paliek tikai kaut kur sevī mazliet tukšuma sajūta. tas arī viss.
brīžiem liekas,ka man vairs nav spēka,ka es krītu,un es nespēju piecelties saņemties,iet tālāk. tas viss ir tik daudz dažbrīd. bet es zinu,ka tas jau savaz ina vel nav nekas. ka es nekrtu,ka es stabili stāvu ar abam kājām uz zemes,un ka man nav jāsaņemās,ka man viss ir labi.
es atcerējos filmu. jā,vnk par cilvekiem,apr tiem,aks nekad arī arī izdzēstām atmiņām viens otru neaizmirsīs un džīve atradīs kau veidu,kā satiktie,sjo liktenis bija tā lēmis.
un ko man sliktenis ir lēmis man?