sīs dienas ir pārak svādas,lai tās spētu noraksturot un saprast,kas ir pareizi,un kas nav. precīzāk pat nav jāmeklē sī pareiza atbilde.
es vnk domāju,tiešām,jā.
esmu atla pieķērusies pie Baha grāmatam,un man tik ļoti gribas atkla izlasīt Ilūzijas. to pašu ko pagajušogad šaja liakā. bet sodien es aprobežojos ar kaut ko citu,īsāku aptiesāku un saprotamaku manai šodienai.
un,kārtējo reizi,es domāju apr otrajā iespējam. man rodas atkārtot jautajums par tām. kāpēc,mēs vēlreiz riskējam,ja zinam,ka nebūs tāpat kā matemātikas kontroldarbā,kurā mēs labosim kļūda,slia iegūtu labāku atzīmi. šīs otrās iespējas nav 40minūsu garas,tās ir visu dzīvi. un mēs spejam piemirst ka šī ir otrā iespēja. mēs aizmirstam ka mūsu 40desmit minūtes sen jau ir pagājuša sun ir jādzīvo. vienādos kontroldarbos,nebūs asa pagriezina kurā tu vairs nezināsi,ko darīt talāk. džīve noteik savādak. divas vienādas kļūdas nav iespējams kaut vai tikai tādeļ,ka tas viss notiek cita laika posmā. tas ari viss. bet mēs katrs varam izvelēties,vai paņem šī 40 minūtes,labot savu kontroldaru,paņemt savu otro iespeju un mainīt dzīvi. vai vnk palikt šeit pat un plūst pa straumei.
ar laika nobīdi mēs spējam atrasties tur par kur agrak ar tam pašam sajūtām,tiem pašiem cilvekiem,un ar visu pēc kārtas kas bija toreiz. ir tikai mainījušās dažas lieta.s mēs. un tas arī viss. mēs augam. arī es. esmu izgaugusi,esmu mainījusies,emsu mazlietiņ savādaka nekā agrak. labaka vai sliktāka to lemt citiem ne man.
ir lietas,ko es mēdzu nozēlot un domāt,ka varbūt ā vai savādāk vienkārsi nebija vajadžīgs,jo tgd redz ir sadi vai tā/. nekas. viss iet uz priekšu. es nevaru asptādināt pasauli,izkāpt āra,paskatīties no malas,un iekāpt atpakaļ. es dzīvoju tieši šeit un tgd. nevienā cita mirklī,neviena citā džīvē,bet sava mirklī un savā dzīvē.
es veljoprojām mēdzu dzīvei uzdot dažnedažādākos jautajumus par to,kāpēc,un kā? bet,es aaprotu,ka ta ir tikai lieka mana laika izšķēršana,un nekas jau nemainīsie,snekas neklūs labak,ja es atradīšu atbildi uz savu jautājumu. viss. džīvo talak.
bŗīziem,es vnk nesaprotu loģiku,nevienu. es domāju,domāju,un es vnk nesaprotu. ir lietas uz kuram arī rodot konkrēto atbildi,es nesaprotu,kāpēc ir tiesi ta vai savadak. man sķiret,ka brīžiem vnk viss nav tik vienkārši kā to saka citi. bet varbūt arī ir.
un,ir arī savādi,ka ir ziema. kāpec savādi,ka ir ziema? vnk savādi.
un. sodienas pleijlist ir pielikt ar smago galu un atmiņām. bet sodien es smaidu,tracinu kaimiņu un eju pusdienot citur. man patīk šīs brīvās dienas,man patik būt šeit un tgd,noteikti vsmz sodien.
un,es cenšos pašlaik uzrakstīt kaut ko tik šausmīgui pareizu un vajadžīgu,bet nekas no tā visa vnk neizdodas,jo es domāju savaak. es veljoprojam klusēju.
es saprotu. visu.
''Vai attālums mūs spej sķirt? Ja mēs patiesi velamies būt ar kādu kopā, vai tad mēs jau neesam tur?''
''Vissvarīgākais ir zināt patiesību.''
''Tas ko tu nezini,nepārstāj būt patiesība.''
''Es nevaru doties pie tevis,jo esmu jau šeit.''
''Tu rotaļajies ar savu mūžu,kā mēs visi to daram, sava prieka un joka pēc.''
un,es gaidu rītdienu,gaidu labaku dienu,kaut man to visu patiesiba nemaz ta īsti nevajag. bet man tik ļoti gribās uzrakstīt kaut ko tādu,aks tik ļoti spētu pasa radīt smaidu,prieku sajūsmu,un visiltākās emocijas pasualē,kas ļautu klieg aiz priek,just un saprast,ka ir savādak. bet vajag laiku. tas arī viss.
un,es nespeju izlemt,vai sim tekstam būtu jābūt publiskam vai sleptam.
kā man sis kaitina. tiešam.
es vnk domāju,tiešām,jā.
esmu atla pieķērusies pie Baha grāmatam,un man tik ļoti gribas atkla izlasīt Ilūzijas. to pašu ko pagajušogad šaja liakā. bet sodien es aprobežojos ar kaut ko citu,īsāku aptiesāku un saprotamaku manai šodienai.
un,kārtējo reizi,es domāju apr otrajā iespējam. man rodas atkārtot jautajums par tām. kāpēc,mēs vēlreiz riskējam,ja zinam,ka nebūs tāpat kā matemātikas kontroldarbā,kurā mēs labosim kļūda,slia iegūtu labāku atzīmi. šīs otrās iespējas nav 40minūsu garas,tās ir visu dzīvi. un mēs spejam piemirst ka šī ir otrā iespēja. mēs aizmirstam ka mūsu 40desmit minūtes sen jau ir pagājuša sun ir jādzīvo. vienādos kontroldarbos,nebūs asa pagriezina kurā tu vairs nezināsi,ko darīt talāk. džīve noteik savādak. divas vienādas kļūdas nav iespējams kaut vai tikai tādeļ,ka tas viss notiek cita laika posmā. tas ari viss. bet mēs katrs varam izvelēties,vai paņem šī 40 minūtes,labot savu kontroldaru,paņemt savu otro iespeju un mainīt dzīvi. vai vnk palikt šeit pat un plūst pa straumei.
ar laika nobīdi mēs spējam atrasties tur par kur agrak ar tam pašam sajūtām,tiem pašiem cilvekiem,un ar visu pēc kārtas kas bija toreiz. ir tikai mainījušās dažas lieta.s mēs. un tas arī viss. mēs augam. arī es. esmu izgaugusi,esmu mainījusies,emsu mazlietiņ savādaka nekā agrak. labaka vai sliktāka to lemt citiem ne man.
ir lietas,ko es mēdzu nozēlot un domāt,ka varbūt ā vai savādāk vienkārsi nebija vajadžīgs,jo tgd redz ir sadi vai tā/. nekas. viss iet uz priekšu. es nevaru asptādināt pasauli,izkāpt āra,paskatīties no malas,un iekāpt atpakaļ. es dzīvoju tieši šeit un tgd. nevienā cita mirklī,neviena citā džīvē,bet sava mirklī un savā dzīvē.
es veljoprojām mēdzu dzīvei uzdot dažnedažādākos jautajumus par to,kāpēc,un kā? bet,es aaprotu,ka ta ir tikai lieka mana laika izšķēršana,un nekas jau nemainīsie,snekas neklūs labak,ja es atradīšu atbildi uz savu jautājumu. viss. džīvo talak.
bŗīziem,es vnk nesaprotu loģiku,nevienu. es domāju,domāju,un es vnk nesaprotu. ir lietas uz kuram arī rodot konkrēto atbildi,es nesaprotu,kāpēc ir tiesi ta vai savadak. man sķiret,ka brīžiem vnk viss nav tik vienkārši kā to saka citi. bet varbūt arī ir.
un,ir arī savādi,ka ir ziema. kāpec savādi,ka ir ziema? vnk savādi.
un. sodienas pleijlist ir pielikt ar smago galu un atmiņām. bet sodien es smaidu,tracinu kaimiņu un eju pusdienot citur. man patīk šīs brīvās dienas,man patik būt šeit un tgd,noteikti vsmz sodien.
un,es cenšos pašlaik uzrakstīt kaut ko tik šausmīgui pareizu un vajadžīgu,bet nekas no tā visa vnk neizdodas,jo es domāju savaak. es veljoprojam klusēju.
es saprotu. visu.
''Vai attālums mūs spej sķirt? Ja mēs patiesi velamies būt ar kādu kopā, vai tad mēs jau neesam tur?''
''Vissvarīgākais ir zināt patiesību.''
''Tas ko tu nezini,nepārstāj būt patiesība.''
''Es nevaru doties pie tevis,jo esmu jau šeit.''
''Tu rotaļajies ar savu mūžu,kā mēs visi to daram, sava prieka un joka pēc.''
un,es gaidu rītdienu,gaidu labaku dienu,kaut man to visu patiesiba nemaz ta īsti nevajag. bet man tik ļoti gribās uzrakstīt kaut ko tādu,aks tik ļoti spētu pasa radīt smaidu,prieku sajūsmu,un visiltākās emocijas pasualē,kas ļautu klieg aiz priek,just un saprast,ka ir savādak. bet vajag laiku. tas arī viss.
un,es nespeju izlemt,vai sim tekstam būtu jābūt publiskam vai sleptam.
kā man sis kaitina. tiešam.