Ir grūti sakt rakstit,vienkārši kaut ka gruti.
Gribās teikt,ka sis būs viens no maniem patiesākajiem stāstiem,bet šķiet,ka es melotu,jau uzrakstot pirmo burtu.
Šīs divas dziesmas,ka vnk nav nekāda sakara ar mani vai lietām,kas notikušas,bet bez vārdiem tikai ar mūziku un tik ļoti skaisti,ka ir velme ēlreiz un vēlreiz noksatīties šīs filmas,kas savā veidā atstāj tādu iespaidu uz mani.
Requiem for a dream un Bella's Lullay.
Šīs tik ļoti skaistāš skaņas,kas spiezās ausīs ar viskaistākajie un taja paša laikā ar viskumjākajiem stāstiem pasaulē.
Šis stās nebūs ne par mani,šis stāsts nebūs ne skumjšs,ne laimīgs.
Šis vnk ūs stāsts ar atmiņām.
Par to,ka man ir 20. Par to,ka es jūti,esmu.
Vsp,savādi,jo man nekad neliekās kopā. Ne manas domas,ne patiešība ne meli,ne cerības,ne zuduši vai neizsapņoti sapņi.
Es kādreiz gribētu uzrakstīt kaut ko tik skaistu,ka ar smaidu sejā tev nobirtu asara,par visu. Bet varbūt es jau to esmu izdarījusi,šī visa gada laikā? Varbūt es radīju kaut ko tik ļoti skaistu sev. Nevienam citam bet tikai viena pati priekš sevis. Kaut ko neatkārtojamu,ģeniālu un galvenais īstu. Īstu sapni,kas nekad vairs nepiepildīsies.
Cilvēki,saka ka vajagot ticēt,cerēt,un tad jau viss izdosies. To saka optimisti? Bet vai tiem kādreiz ir bijuši slikti rīti un vēl sliktākas dienas? Vai kādreiz to sapņi nav līdz galam piepildīti.
Es vienā mirklī varētu vienkārši pazust,pagaist,tā lai nav,nekad nav bijis,un kad paliktu tikai atmiņas. Skaistas un viltotas.
Jā,es tev varētu uzdāvināt savu sirdi,bet salauztas lietas jau parasti nedāvina...
Ja,vien,tu to nespēj salīmēt pa gabaliņiem kopā. Tas ir kā ar skaistu kīnas vāzi,kas saplīst,to salīmē,bet tās vērtība nezūd?
Asarām,un smiekliem šeit vietas nav.
Es gribu radīt stāstu. Es gribu radīt savu pasaku ar sasodīti laimīgām beigām.
Nevajag ieidziļināties lietās,kas nav īstas un vajadzīgas.
Nevajag piekliegt pasauli ar viltotu smaidu.
Vajag dzīvot?
Šķiet,ka laimīgu stāstu nav. Es tādu vsmz nevienu nezinu,bet ja tā padomā..Viens man ir. Vien pie kura es turos. Tas,kas katru vakaru pirms gulētiešanas man pašai negribot piezogas klāt un zog miegu. Stāsts,kas naktīs neļauj gulēt..Stāsts,kas rada savus risinājumus.
Es baidos.
Vislabākās zāles ir uzticība,bet ja tādas nav,tad ko?
Ir viegli pateikt,nē,bet vēlāk grūtāk ir atcerēties mirkļus un nožēlot.
Skaisti.
Saproti mani kā gribi
Gribi mani kā saproti
Man šodien grūti runāt
Man ļoti dreb tavas rokas...
Pat asarām brīžiem šeit nav vietas. Šeit brīžiem vnk nekam nav vietas. Ne,man ne tev,ne atmiņām ne mirkļiem ne sajūtām,patiesi nekam.
Arī auksta tēja vakarā spēj radīt prieku un sajūsmu. Arī atsalušas rokas spēj atgriezt dzīvību, arī veca maize spēj radīt prieku..bet nekas cits. Šeit nav nekam citam vietas...
Mans teksts šodien ir pārāk nesakarīgs lai tajā meklētu loģiku.
Tik truli savā veidā.
Jāsaņemās.
Skaņu ne vienmēr ir iespējams pārvērst vārdos.
Vārdus ne vienmēr ir iespējams pārvērt skaņās.
Iemācīties dzīvot,no sirds un sajūtām.
Kļūt par labāku cilvēku.
sajust.
atdot.
nepiespiesti un patiesi.
Un,galu galā šis bez meliem bija viens no patiesākajiem stāstiem,kas radās. Noklusējot lietas īstajos vārdos,nokulusējot patiesumu,noklusējot visu,kas dažbrīd vienkārši ir lieks.
Man nepietiek spēka.
Gribās teikt,ka sis būs viens no maniem patiesākajiem stāstiem,bet šķiet,ka es melotu,jau uzrakstot pirmo burtu.
Šīs divas dziesmas,ka vnk nav nekāda sakara ar mani vai lietām,kas notikušas,bet bez vārdiem tikai ar mūziku un tik ļoti skaisti,ka ir velme ēlreiz un vēlreiz noksatīties šīs filmas,kas savā veidā atstāj tādu iespaidu uz mani.
Requiem for a dream un Bella's Lullay.
Šīs tik ļoti skaistāš skaņas,kas spiezās ausīs ar viskaistākajie un taja paša laikā ar viskumjākajiem stāstiem pasaulē.
Šis stās nebūs ne par mani,šis stāsts nebūs ne skumjšs,ne laimīgs.
Šis vnk ūs stāsts ar atmiņām.
Par to,ka man ir 20. Par to,ka es jūti,esmu.
Vsp,savādi,jo man nekad neliekās kopā. Ne manas domas,ne patiešība ne meli,ne cerības,ne zuduši vai neizsapņoti sapņi.
Es kādreiz gribētu uzrakstīt kaut ko tik skaistu,ka ar smaidu sejā tev nobirtu asara,par visu. Bet varbūt es jau to esmu izdarījusi,šī visa gada laikā? Varbūt es radīju kaut ko tik ļoti skaistu sev. Nevienam citam bet tikai viena pati priekš sevis. Kaut ko neatkārtojamu,ģeniālu un galvenais īstu. Īstu sapni,kas nekad vairs nepiepildīsies.
Cilvēki,saka ka vajagot ticēt,cerēt,un tad jau viss izdosies. To saka optimisti? Bet vai tiem kādreiz ir bijuši slikti rīti un vēl sliktākas dienas? Vai kādreiz to sapņi nav līdz galam piepildīti.
Es vienā mirklī varētu vienkārši pazust,pagaist,tā lai nav,nekad nav bijis,un kad paliktu tikai atmiņas. Skaistas un viltotas.
Jā,es tev varētu uzdāvināt savu sirdi,bet salauztas lietas jau parasti nedāvina...
Ja,vien,tu to nespēj salīmēt pa gabaliņiem kopā. Tas ir kā ar skaistu kīnas vāzi,kas saplīst,to salīmē,bet tās vērtība nezūd?
Asarām,un smiekliem šeit vietas nav.
Es gribu radīt stāstu. Es gribu radīt savu pasaku ar sasodīti laimīgām beigām.
Nevajag ieidziļināties lietās,kas nav īstas un vajadzīgas.
Nevajag piekliegt pasauli ar viltotu smaidu.
Vajag dzīvot?
Šķiet,ka laimīgu stāstu nav. Es tādu vsmz nevienu nezinu,bet ja tā padomā..Viens man ir. Vien pie kura es turos. Tas,kas katru vakaru pirms gulētiešanas man pašai negribot piezogas klāt un zog miegu. Stāsts,kas naktīs neļauj gulēt..Stāsts,kas rada savus risinājumus.
Es baidos.
Vislabākās zāles ir uzticība,bet ja tādas nav,tad ko?
Ir viegli pateikt,nē,bet vēlāk grūtāk ir atcerēties mirkļus un nožēlot.
Skaisti.
Saproti mani kā gribi
Gribi mani kā saproti
Man šodien grūti runāt
Man ļoti dreb tavas rokas...
Pat asarām brīžiem šeit nav vietas. Šeit brīžiem vnk nekam nav vietas. Ne,man ne tev,ne atmiņām ne mirkļiem ne sajūtām,patiesi nekam.
Arī auksta tēja vakarā spēj radīt prieku un sajūsmu. Arī atsalušas rokas spēj atgriezt dzīvību, arī veca maize spēj radīt prieku..bet nekas cits. Šeit nav nekam citam vietas...
Mans teksts šodien ir pārāk nesakarīgs lai tajā meklētu loģiku.
Tik truli savā veidā.
Jāsaņemās.
Skaņu ne vienmēr ir iespējams pārvērst vārdos.
Vārdus ne vienmēr ir iespējams pārvērt skaņās.
Iemācīties dzīvot,no sirds un sajūtām.
Kļūt par labāku cilvēku.
sajust.
atdot.
nepiespiesti un patiesi.
Un,galu galā šis bez meliem bija viens no patiesākajiem stāstiem,kas radās. Noklusējot lietas īstajos vārdos,nokulusējot patiesumu,noklusējot visu,kas dažbrīd vienkārši ir lieks.
Man nepietiek spēka.