Dažreiz šķiet,ka tie visi pārmetumi un tas viss ir vienkārši nevietā.
Es patiešām vairs nerakstu ne tev ne viņam,es rakstu,sev,lai pēc gadiem vai lai pēc laika gan man būtu atmiņas,gan šobrīd es vnk spētu pateikt visu ko vēlos.
Bet jūtu,ka tas jau vairs nav iespējams,jo man tiek pārmests par manām domā,apr maniem tekstiem.
Pirms gada,neviens nezināja kā mani šeit atrast un bija miers,es rakstīju sev,un tikai sev.
Tgd,man praktiski ir jāpiedomā pie katra vārda,ko es saku,vai vienkārši turrpmāk jāslēpj savi teksti. (vsp,šo solos jau pasen,bet reti izpildu).
Un,vsp,es nenoliegšu vakardiena,bija mans vasaras lielākais piedzīvojums-stopēšana,vilciens,stopēšan
Un,pārdomas mājās.
Par,to,ka viss jau patiešībā varētu arī sanākt,un es aizbraucu vnk lai būtu,kas jauns,ja es būtu gribējusi viss būtu savādāk,bet šķita,ka kaut kur ir tā burvīgā sajūta,ka mani gaida mājās kāds ka smani mīl,un man ar to pietika,lai tikai labi paadītu laiku. Bet,tu atbrauc mājās,un tev neuzticās,tev meklē pārmetumus,tevī meklē visu slikto pat neuzklausot. Šādos brīžo zūd šī cerība,ka viss būs,ka sanāks. Bet ir jau tikai jātic,bert ne jau tikai vienam,bet abiem lai kkas sanāktu. Es ticu. Un,kā ir ar tevi,vai tu vēl tici?
Vai tu vsp man uzticies?
Man brīžiem,viss ta apnīk,ka vnk... Apnīk cīnītieds,un pierādit,ka viss ir mainījies,ka es esmu mainījusies.
Un,ir atlikusi,tikai nedēļa,līdz skolas sākumam.
Es patiešām vairs nerakstu ne tev ne viņam,es rakstu,sev,lai pēc gadiem vai lai pēc laika gan man būtu atmiņas,gan šobrīd es vnk spētu pateikt visu ko vēlos.
Bet jūtu,ka tas jau vairs nav iespējams,jo man tiek pārmests par manām domā,apr maniem tekstiem.
Pirms gada,neviens nezināja kā mani šeit atrast un bija miers,es rakstīju sev,un tikai sev.
Tgd,man praktiski ir jāpiedomā pie katra vārda,ko es saku,vai vienkārši turrpmāk jāslēpj savi teksti. (vsp,šo solos jau pasen,bet reti izpildu).
Un,vsp,es nenoliegšu vakardiena,bija mans vasaras lielākais piedzīvojums-stopēšana,vilciens,stopēšan
Un,pārdomas mājās.
Par,to,ka viss jau patiešībā varētu arī sanākt,un es aizbraucu vnk lai būtu,kas jauns,ja es būtu gribējusi viss būtu savādāk,bet šķita,ka kaut kur ir tā burvīgā sajūta,ka mani gaida mājās kāds ka smani mīl,un man ar to pietika,lai tikai labi paadītu laiku. Bet,tu atbrauc mājās,un tev neuzticās,tev meklē pārmetumus,tevī meklē visu slikto pat neuzklausot. Šādos brīžo zūd šī cerība,ka viss būs,ka sanāks. Bet ir jau tikai jātic,bert ne jau tikai vienam,bet abiem lai kkas sanāktu. Es ticu. Un,kā ir ar tevi,vai tu vēl tici?
Vai tu vsp man uzticies?
Man brīžiem,viss ta apnīk,ka vnk... Apnīk cīnītieds,un pierādit,ka viss ir mainījies,ka es esmu mainījusies.
Un,ir atlikusi,tikai nedēļa,līdz skolas sākumam.