Pa šīm dienam tik daudzkas nācis galva,ko ir tik ļoti gribejies visu izlikt šeit,bet vnk tas vis sir piemirsies un kka nav sanācis tieši būt mājās,kad tās domas ir tieši tāda,sbet liekas,ka ja ta,tad tam ta ir jābūt.
Brīžiem es apdomajos par vērtībam,par cilvēkiem,par savstarpējām attiecībām,par pārīšu padarīšanu. Un,rodu kādu nebūt tam visam mazliet kopsavilkumu-mēs tiešām visi esam tik laimīgi cik laimīgi mēs velmamies būt.
Un,vai e stgd varu apgalmot ka esmu nelaimīga? Nē. Man pašlaik ir +/- viss,ko es vēlos,un vis sko es daru man izdodas un sanāk.
Dažrīd gribās lai džīve ir savādaka,bet man pietika ar vienu mēģināju kko vērst savādāk,lai saprastu,ka patiesībā jau ir labi tāpat.
Un,tgd vai es vsp kaut ko nožēloju? Vai mani kaut kas spēj sāpināt? Vai neesmu stipra? Nē,es emsu stipra,un mani ir viegli būt tādai. Es zinu,ka esmu cīnītāja,un es zinu,ka kādreiz man būs viss. Ar to man pietiek lai šodienu vērstu par laimīgāko dienu,tapat kā visas pārējās.
Jā,varbūt patiesi,dažas dienas nav ,manas laimīgākās,un es necenšos ari lai viņas tādas būtu,bet es vng priecājos,ka es esmuu,ka elpoju,ka jūtuu,tātad esmu dzīva.
Es vairs neerksitēju,es dzivoju,šodienai un sev.
Man patīk man laiks sev. man patīk būt vienai ar sevi.
Esmu laimīga,patiešām,par vius,kas man pieder,par visu kas man piederējis un par visu,kas man vēl tikai būs.
Es msaidu,par ikdienišķām lietām.
Es priecājos.
Es esmu laimīga,ļoti.


un,kas vēl? A,nu,jā es piemirsu-es jūtos labi. man beidzot ir 20,un es jūtos es. un man neko vairāk nevajag. man ir divi cilvēki,kuri mani nead nepievils,man ir mamma un Sapikijs. man ir itviss kur es spēju rast mazos dienas prieciņus.