Es tik šausmīgi priecajos,ka ne tikai es vienīga pamanu,ka man paliek labāk bet arī citi. Un tas tiekai priecē. Esmu apņemusies,tik daudz,un ceru,ka tas viss arī izdosies. Daru daudz vairak ar citiem,un ari viena spēju daudzko izdarīt. Kaut vai vakardiena,brauciens vienai turp un atpakaļ. Un tas viss brauciens kopuma. Nezinu vai pagājušo gad kāds būtu uz to visu mani pierunājis. Bet tgd tas viss izdodās,un es tikai priecajos,jo palēnām jau avr visu,un es zinu,ka es varu. Atbalsts no apkārējiem ir svarīgs,un tie visi izbraucieni man ir nākuši tikai par labu.
Kka viss tas liekas stulbi. Dažbrīt es vnk to visu kaut ka nevaru saprast,kur taja visā ir loģika. Gribēt mani atpakaļ,bet taja paša laika nolikt par maniem pārkāptajiem principiem. Es tacu visu saprotu,un neesmu aju stulba,man nav 1000 reižu jāatgādina,ka tā nedrīkst,un ka ta nebija labi. Dzīvi avrētu atdot lai to laiku pagrieztu atpakaļ un izlabotu. Jo tajā laika jau sekas nav jūtamas,jo šķiet,ka ir labi tāpat,sekas jūtamas tapat.
Un,tad man neviļus radās jautajums,ja jau esmu tā darījusi,vai kādreiz mūžā vēl pārkāpšu savu principus. Vai spēšu piedot savam vīram,kurš mani krāps,un atriebibas vadita krapšu arī viņu? Vai turēšos pie viņa tikai stabilitātes dēļ un krāpšu viņu? Itka jau negribas par to domā,un nekad mūžā negribās pārkāpot to principu,bet tāda doma prāta ienāca...jo neesam jau mēs ideāli,tātad arī mūžīga mīlestība.
Es ticu,ka cilvēki spēj nodzivot visu mūzu kopā,bet vai ta veljoporjam ir mīlestība,vai vnk pieradums un bailes nomirt vienam? Tas jau ir cits jautājums...
Es patiesībā tiešām neieredzu un neceinu tādus cilvēkus,kas rīkojas kā es un arī neko siltā sjūas pret tādiem,kas atļauj pret sevi tā rīkoties man arī nav. Bet atduros pie koka ar diviem galiem. Es pati domāju ar sirdi nevis ar galvu tāpēc ta notiek...un arī otram ir tik roza brilles,ka arī viņš spej domāt tikai ar sirdi nevis ar galvu.
Un vai kādreiz man būtu iespēja normāli paskatīties acīs tiem ccilvekiem,kas tgd par mani zin visu? Kam par mani ir izstāstīts viss? nedomāju...tas viss nešķiet,kaut ka ta vērts lai par to visu ta cīnītos un domātu. Gribējās būt savādākai...tā lai būtu labak,bet ja nesanak,tad vnk jāsamierinās ar to pašu....un jādzīvo tālāk.
Jaizbauda vasara,tās sniegtie pārsteigumi un preiki,jo ta ir vasara. Un es kaut kā savā veidā esmu prieciga. Bet tikai savā veidā.
Patiesiba,ja mēs ta godīgi runājam,tad es labprāt aizbauktu pie tevis un visu nakti vnk nopļāpātu ar tevi,par visu,jo tu esi sācis runāt,un grūti saprat kādel. tādēļ,ka mēs tgd vairs neesam mēs,bet kgan katrs ar savu es? vcarbūt arī... be tik daudzko gribētos tev pateikt,izstāstīt...bet tavās acīs ir biju un palikšu ka cilvēks kiuru tu uzskatīji par savādaku,un kurš tevi piekrāpa...par cilveku,kurš salauza tavu sirdi,un velvairak iedragāja pašapziņu par to,ka nevienu nevajag ielaist sava sirdī...es sevi negribu attaisnot,bet es jau sakumā tev teicu,lai tu man nepieķeries..
un,visādas stulbas domas nāk prāta. vai tu atkal ar viņu kaut ko mēģināsi? un ja jā tad kāpēc? lai trešo reizi uzkāptu uz viena un ta paša grābekļa?...un kāpēc? labi,es nezinu.
tgd jau ta visa ir tava dzive un man uz to visu nav tiesības. man ir tikai mans es gribu,un tavs tev nekas nesanāks...viss.
ar to ari viss stāsts šķiet ka ir galā.
bet lai cik es bieži neteiktu,ka stāsts ir galā,tas kaut kā turpinās.
zinu,ka esmu jauna un stulba,un ar to pietiek,lai mācītos,lai dzivotu,lai būtu.
es zinu,ka viss kādreiz būs labi...jo aiz mlenās svīras kaut kad jau arī parādās baltā...
un vsp,man ir tik daudz ideju ko realizēt,tikai jāķerās klāt,un es priecājos,ka mana iedvesma uz ķimerēšanos ir atgriezusies...lioetas,kas mani piesaista,lietas kas man notur uzmanību,un vēlak sagādā tik leilu gandarījumu. manis pašas veidotas lietas. visam tikai jāķeras klāt.
un vsp,šodien sanāca kaut kāds savāds ieraksts,ne par konkrētu temu,bet gan par visu kopā. nu labi tas nekas. vsp,sapratu,ka man veidojas sava veida atkariba no šīs lapas. jo vnm kko ierakstot paliek akut kā labak,ir sajūta,ka kādam to visu esi izstastījis,jo tā arī ir ....jo tu esi vienīgais cilvēks kas to visu lasa,tāpēc arī ir šī sajūta....
ja es nebūtu tik pārliecināta,ka tu lasi,es šaubos,ka šeit būtu tik daudz raksti.
bet,nekas pēc gadiem būs interesanti palasīt.
bet man st. citu veljoprojām gribētos redzēt,tavus rekastus...vienmēr solīji parādīt,bet ta arī nekad to neizdarīji...
Kka viss tas liekas stulbi. Dažbrīt es vnk to visu kaut ka nevaru saprast,kur taja visā ir loģika. Gribēt mani atpakaļ,bet taja paša laika nolikt par maniem pārkāptajiem principiem. Es tacu visu saprotu,un neesmu aju stulba,man nav 1000 reižu jāatgādina,ka tā nedrīkst,un ka ta nebija labi. Dzīvi avrētu atdot lai to laiku pagrieztu atpakaļ un izlabotu. Jo tajā laika jau sekas nav jūtamas,jo šķiet,ka ir labi tāpat,sekas jūtamas tapat.
Un,tad man neviļus radās jautajums,ja jau esmu tā darījusi,vai kādreiz mūžā vēl pārkāpšu savu principus. Vai spēšu piedot savam vīram,kurš mani krāps,un atriebibas vadita krapšu arī viņu? Vai turēšos pie viņa tikai stabilitātes dēļ un krāpšu viņu? Itka jau negribas par to domā,un nekad mūžā negribās pārkāpot to principu,bet tāda doma prāta ienāca...jo neesam jau mēs ideāli,tātad arī mūžīga mīlestība.
Es ticu,ka cilvēki spēj nodzivot visu mūzu kopā,bet vai ta veljoporjam ir mīlestība,vai vnk pieradums un bailes nomirt vienam? Tas jau ir cits jautājums...
Es patiesībā tiešām neieredzu un neceinu tādus cilvēkus,kas rīkojas kā es un arī neko siltā sjūas pret tādiem,kas atļauj pret sevi tā rīkoties man arī nav. Bet atduros pie koka ar diviem galiem. Es pati domāju ar sirdi nevis ar galvu tāpēc ta notiek...un arī otram ir tik roza brilles,ka arī viņš spej domāt tikai ar sirdi nevis ar galvu.
Un vai kādreiz man būtu iespēja normāli paskatīties acīs tiem ccilvekiem,kas tgd par mani zin visu? Kam par mani ir izstāstīts viss? nedomāju...tas viss nešķiet,kaut ka ta vērts lai par to visu ta cīnītos un domātu. Gribējās būt savādākai...tā lai būtu labak,bet ja nesanak,tad vnk jāsamierinās ar to pašu....un jādzīvo tālāk.
Jaizbauda vasara,tās sniegtie pārsteigumi un preiki,jo ta ir vasara. Un es kaut kā savā veidā esmu prieciga. Bet tikai savā veidā.
Patiesiba,ja mēs ta godīgi runājam,tad es labprāt aizbauktu pie tevis un visu nakti vnk nopļāpātu ar tevi,par visu,jo tu esi sācis runāt,un grūti saprat kādel. tādēļ,ka mēs tgd vairs neesam mēs,bet kgan katrs ar savu es? vcarbūt arī... be tik daudzko gribētos tev pateikt,izstāstīt...bet tavās acīs ir biju un palikšu ka cilvēks kiuru tu uzskatīji par savādaku,un kurš tevi piekrāpa...par cilveku,kurš salauza tavu sirdi,un velvairak iedragāja pašapziņu par to,ka nevienu nevajag ielaist sava sirdī...es sevi negribu attaisnot,bet es jau sakumā tev teicu,lai tu man nepieķeries..
un,visādas stulbas domas nāk prāta. vai tu atkal ar viņu kaut ko mēģināsi? un ja jā tad kāpēc? lai trešo reizi uzkāptu uz viena un ta paša grābekļa?...un kāpēc? labi,es nezinu.
tgd jau ta visa ir tava dzive un man uz to visu nav tiesības. man ir tikai mans es gribu,un tavs tev nekas nesanāks...viss.
ar to ari viss stāsts šķiet ka ir galā.
bet lai cik es bieži neteiktu,ka stāsts ir galā,tas kaut kā turpinās.
zinu,ka esmu jauna un stulba,un ar to pietiek,lai mācītos,lai dzivotu,lai būtu.
es zinu,ka viss kādreiz būs labi...jo aiz mlenās svīras kaut kad jau arī parādās baltā...
un vsp,man ir tik daudz ideju ko realizēt,tikai jāķerās klāt,un es priecājos,ka mana iedvesma uz ķimerēšanos ir atgriezusies...lioetas,kas mani piesaista,lietas kas man notur uzmanību,un vēlak sagādā tik leilu gandarījumu. manis pašas veidotas lietas. visam tikai jāķeras klāt.
un vsp,šodien sanāca kaut kāds savāds ieraksts,ne par konkrētu temu,bet gan par visu kopā. nu labi tas nekas. vsp,sapratu,ka man veidojas sava veida atkariba no šīs lapas. jo vnm kko ierakstot paliek akut kā labak,ir sajūta,ka kādam to visu esi izstastījis,jo tā arī ir ....jo tu esi vienīgais cilvēks kas to visu lasa,tāpēc arī ir šī sajūta....
ja es nebūtu tik pārliecināta,ka tu lasi,es šaubos,ka šeit būtu tik daudz raksti.
bet,nekas pēc gadiem būs interesanti palasīt.
bet man st. citu veljoprojām gribētos redzēt,tavus rekastus...vienmēr solīji parādīt,bet ta arī nekad to neizdarīji...