Kas nu kuram svarīgaks ta ir vienmēr. Citam alus,citam draugi citam savs ego. Bet kas ir svarīgs man pašai,kas man pašai ir vajadzīgs,kas man pašai nāks par labu? es nezinu.. man jau sāk konkrēti apnikt tas,ka uz visiem pēdējā laika jautājumiem man ir tikai viena atbildes-es nezinu.
Tas kaitina,tas viss. visvieglāk būtu ja butu savādak,bet ko tu daudz zeloties,pati jau esmu izveidojusi tieši šādu situāciju un ne savādaku. esmu meginājusi ar dazādām lietam to padarīt savadaku,ne labaku ne sliktāku bet savādaku,bet bez panakumiem.
itkā par tevi man viss ir skaidrs,tu sava veidā esi padevies,tevī vairs nav ta intuzijasma,tevī ir jūtama vienaldziba,bet neemsu jau neko tiesiga pārmest un to jau ari nedaru. tam tā ir jābūt un ta varbt pat ir labāk.
ko vēl gribeju pateikt?
stulbi,ka viena lieta spēj sabojāt visu dienu.
un kā arī zināms dazs labs jau nemainās un to arī nedarīs. attieksme vienkārsi kaitinoša gribās vnk ar ķļieģeli iemest. mīļi vai ne? bet ko idiotam padarīsi? nezināju,ka lai iegūtu kkāda veida labumu džīve vienīga iespēja ir veidot kkādas stulbas intrigas un kko tādu. mācības nav un nebūs. un vai tā kāds spēj kļūt laimīgs? nedomāju. bet tas nu jau būtu cits stāsts.
tiešam ir pretīga sajūta,ka tu kādu notikumu,lieut vai vienalga ko gaidi un šausmīgi tam gatavojies. tu jūtu to sasodīto prieku par to,kas notiks,tu visu iedomājies,iztēlojies līdz sīkumama,un gribot negribot tu gan iekšeji gan ārēji smaidi, bet kad tu uzzini,kad nekas no tava gaidītā nepiepildīsies,tu jūties sagrauts. neko negribās. ne teju,ne cepumus,neko. pat teikt,pat darīt. tu skaties uz sevi spogulī,pirms stundas tevi vel ir rotājis smaids,tu esi sataisījies un centies,bet no tā visa nav jēgas. savu smaidu tu iemet miskastē,līdz ar savām bijušajam sajūtam. gribās kliegt,gribās bēgt. bet nav izejas.
tieši tada paša paskata,tikai šoreiz ar asaram aci tu stājies pretī savam prieka laupītājam,un bez īpašiem panakumiem. ta tam bija jānotiek? vai tā bija tava vaina,vai apstakļu sakritība?
vai nav vienalga?
Es vnm saku,ka es varētu pateikt vēl tik daudz,un ta jau lielakoties arī ir bet tam visam nav atrodami īstie vārdi,kā raksturot sitāciju,kā aprakstīt sajūtas. tam visam kkā vieglak ir palikt pie sevis.
Un sķiet,ka ir tik daudz lietas,ko gribetos izdarīt,bet tam visam nav laika,tas viss ir janoliek mlaa,ir jātiek gala savādāk.
Bet ir tik daudz plusi un tik daudz mīnusi,gan viena gan otra cituācijā,ka tas viss vnk neiet kopā. tas viss vienkārši sap,un tas ir arī viss. situācijai cita raksturojuma nav.
Tas kaitina,tas viss. visvieglāk būtu ja butu savādak,bet ko tu daudz zeloties,pati jau esmu izveidojusi tieši šādu situāciju un ne savādaku. esmu meginājusi ar dazādām lietam to padarīt savadaku,ne labaku ne sliktāku bet savādaku,bet bez panakumiem.
itkā par tevi man viss ir skaidrs,tu sava veidā esi padevies,tevī vairs nav ta intuzijasma,tevī ir jūtama vienaldziba,bet neemsu jau neko tiesiga pārmest un to jau ari nedaru. tam tā ir jābūt un ta varbt pat ir labāk.
ko vēl gribeju pateikt?
stulbi,ka viena lieta spēj sabojāt visu dienu.
un kā arī zināms dazs labs jau nemainās un to arī nedarīs. attieksme vienkārsi kaitinoša gribās vnk ar ķļieģeli iemest. mīļi vai ne? bet ko idiotam padarīsi? nezināju,ka lai iegūtu kkāda veida labumu džīve vienīga iespēja ir veidot kkādas stulbas intrigas un kko tādu. mācības nav un nebūs. un vai tā kāds spēj kļūt laimīgs? nedomāju. bet tas nu jau būtu cits stāsts.
tiešam ir pretīga sajūta,ka tu kādu notikumu,lieut vai vienalga ko gaidi un šausmīgi tam gatavojies. tu jūtu to sasodīto prieku par to,kas notiks,tu visu iedomājies,iztēlojies līdz sīkumama,un gribot negribot tu gan iekšeji gan ārēji smaidi, bet kad tu uzzini,kad nekas no tava gaidītā nepiepildīsies,tu jūties sagrauts. neko negribās. ne teju,ne cepumus,neko. pat teikt,pat darīt. tu skaties uz sevi spogulī,pirms stundas tevi vel ir rotājis smaids,tu esi sataisījies un centies,bet no tā visa nav jēgas. savu smaidu tu iemet miskastē,līdz ar savām bijušajam sajūtam. gribās kliegt,gribās bēgt. bet nav izejas.
tieši tada paša paskata,tikai šoreiz ar asaram aci tu stājies pretī savam prieka laupītājam,un bez īpašiem panakumiem. ta tam bija jānotiek? vai tā bija tava vaina,vai apstakļu sakritība?
vai nav vienalga?
Es vnm saku,ka es varētu pateikt vēl tik daudz,un ta jau lielakoties arī ir bet tam visam nav atrodami īstie vārdi,kā raksturot sitāciju,kā aprakstīt sajūtas. tam visam kkā vieglak ir palikt pie sevis.
Un sķiet,ka ir tik daudz lietas,ko gribetos izdarīt,bet tam visam nav laika,tas viss ir janoliek mlaa,ir jātiek gala savādāk.
Bet ir tik daudz plusi un tik daudz mīnusi,gan viena gan otra cituācijā,ka tas viss vnk neiet kopā. tas viss vienkārši sap,un tas ir arī viss. situācijai cita raksturojuma nav.