Es tiešām negribeju vakar skaļi klabinātie sun rakstīt...vakardienas nogurusm un galīga nevēlēšanās parcilāt lietas. šodien jau arī nav īpašas velmes kaut ko teikt,kaut kā emsu iemācījusies pa pēdējo laiku visu tomēr +/- paturēt pie sevis,un pateikt gan jau pāries...un tā arī ir..
Pēdējo laiku pieturos piw teksta-dzīvosim redzēsim,es negribu neko solīt neko teikt...vsp sapatu,ka emsu neogdīga,es saku,ka viss ir citu rokās,bet kad kāds mēgina kaut ko darīt es neļauju,es neļauju..
Es atceros,ka es teicu,ka man ir vajdžigs kāds,kas manā vietā pasaka,kas manā vieta izdara,un šī lupatveida attieksme man nav vajadzīga,bet laikam,ka lai visu sapraastu ir jāsak no paša sākuma,ne gluži no paša paša sākuma,bet nu aptuveni no tās vietas,kur es sapratu,ka kkas nav.
PAr to 5dienu...nebija spēka nebija velēšanās pateikt-es gribu,lai tu brauc..lupatveida attieksme,lai cik skabri ta neizklausītos...rodas sajūtas,ka tevī neklausās,ka tu pasā sakuma lūdz, ar tekstu,ka vajag lai kāds pabaksta,lai kāds pasaka...bet tad tomēr izskan šis teksts,es nezinu,dari ka velies...neviļus liek tas viss domāt,ka ir jau vienalga,ka nekam jau ta lāga nav nozīmēs...un vnk man nevajadzēja nekur braukt...es zinu,ka es tgd noteikti sava veida pārcilāju nevajadzīgas lietas,bet man šķiet,ka tas ir tas ar ko vajadzētu sākt.
Līdz ar to viss garastāvoklis ir kaķim zem astes,nekas ta lāgam vairs nesķiet svarīgs jo galva skan tikai viena doma,tikai viena lieta-es nezinu. Tātad šī neizlēmība. Es ari nekad ta īsti nevienam neko neesmu piespiedusi,bet šķiet,ka vnm esmu centusies iestarpināt-es gribu. Bet nu tas tā..
Un,tas viss,ka nevar vnk salikt normalu sarunu,vienu kaut kas neapmierina otru kaut kas neapmierina...sviests dažos vārdos sakot..
Un,gribešana mājās...jā,es gribēju mājās patiešām,pat varbūt vel pirms tā strīda un strīds bija viens no tiem notiekumiem,kas lika man skaidri saprast-es braukšu mājās,lai vai kā. Pie ta visa ja tiek pateikt,kurā virzienā atrodas durvis...nezinu,kkā es to nespeju aizmirst...sava veida pazemojums,sava veida kaut kas neloģisks...sajutos,ka nekad tur nedrīkstēju justies ka mājās..likās,ka mani šeit nekas netur,nekas nesaista,ka viss ir tieši tā,ka ir jāzin vnm uz kuru pusi ir durvis..
Lai,ka es vnm esmu pacietusi šos sava veida pazemojumus,no visām citam pusēm,likās,ka tam nav jēgas...es labāk esmu viena,ciešu klusībā,nekā strīdos,pārdzīvoju katras dauzītās durvis,katru izdzererto alus pudeli,katru pārmetumu...šķiet,ka labak ir būt vienai. un jā,šķiet,ka pēc šī teksta liekas,ka es vpie visa vainoju tevi,ka es pati jūtos labi tev siu tgd savā veida pārmetot..
Bet tā nav...tici man,tev vnk nav vajdzīga tāda meitene kā es...tu esi pelnījis daudz labaku,tādu,kas spētu ar tevi izrunāties,tādu kas tevi mīlētu no visas sirds...es neesmu cienīga sava sirdī nēsāt tavu mīlestību..esmu tevi un tavu milestību nodevusi,tāpēc es to visu neesmu pelnījusi.
Un,tomēr ir sasodīti smagi,ka tu apzinies,ka tu mīli divus cilvēkus,un ka divi cilveki mīl tevi...tāpēc,es labāk esmu viena. viena pati par sevi. savā veidā sāpinot visvairak sevi,nevis kādu citu,paliekot viena,un taupot sirdi kādam citam? es nezinu..
Un,vsp man takla pazuda visa doma.
es zinu,ka es neskau visu,es zinu,ka es daudzko pašlaik slēpju,bet es nespēju pateitk visu es nevaru..lai paliek tāpat...mamma arī reiz teica,ka es nedrīkstu būt tik taisnīga un vienmēr teikt taisnību...bet es jau arī nemeloju,es vnk nepasaku visu līdz galam,un man negribās pateikt visu līdz galam...es baidos,es nezinu..
Stulbi jau ka ta,bet vnk var šķit,ka es meloju,ka es nesaku taisnību,bet par spīti visam...vnk es tiešām gaju tikai pakaļ mantam,es gāju pie tevi,bet jau ma šķita,ka tava attieksme tevi satiekot...nekas vairs nebija ka agrak,es nepamanīju to prieku to visu...un,likās,ka vispareizak ir iet pēc mantām...arī saruna neko nedeva...likās,ka nekam vairs nav jēgas...bija grūti saredzēt to gaismu..
un es atceros to 1dienas saruna,tas vsp viss biaj samēra negodīgi no manas puses,jo es zinu,ka tu daudzko nepateici,jo es neļāvu tev runāt..
un vsp,es nekad neesmu nozelojusi manu un tavu laiku kopa,jo tas bija kaut kas brīnišķīgs...tas bija kaut kas skaists,es vēl šonakt sapnoju par tam daudzajām tējas grūzītem,gerberam un lilliju...es atcerējos sapnī tās visas labās lietas...tapēc,es neko nenoželoju,ja nu vienīgi to,ka ļāvu tev ta mani iemīlēt...tā nedrīkstēja...jo vnm bija tik daudz bet,un tik daudz,ja nu...tu nedrīkstēji mani tā iemīlēt,tev bija jārēķinās ar to,ka esmu jauna,stulba un naiva...ka es neemsu stabila,ka ar maji ir savādak.
ka esmu emocionāla,ka jūtu ar sirdi,nevis ar prātu,ka visu ķeru pie sirds,visu sīkumus,ka katru jauko lietu atceros ilgi. ka man ir svarīgi dazādi apstākļi un dazādas lietas. ka esmu savādāka nekā citas,ka mani nedrīkst iemīlēt,jo es otru tikai sāpinu...
tieši tapat kā tevi...
jā,es pašlaik emsu brīva...pirmo reizi kopš 16 gadu vecuma...
tas ir tik negõdīgi pret jums abiem.
tiešām.
man labak būt vienai,man nesāpināt jūs abus.
jo,lai cik stulbi nebūtu,es mīlu divus,un es neiznu ko darīt tālāk.
ar abiem kopā vienam un otram par to zinot ir neiespējami,jo neesmu jau tāda ko avr dalīt uz divi,un pati taču ari ilgi neizturētu...
sāp sirsniņa.
vēljoprojām.
piedod.
par visu.
es tevi mīlu.
no visas sirds.
Pēdējo laiku pieturos piw teksta-dzīvosim redzēsim,es negribu neko solīt neko teikt...vsp sapatu,ka emsu neogdīga,es saku,ka viss ir citu rokās,bet kad kāds mēgina kaut ko darīt es neļauju,es neļauju..
Es atceros,ka es teicu,ka man ir vajdžigs kāds,kas manā vietā pasaka,kas manā vieta izdara,un šī lupatveida attieksme man nav vajadzīga,bet laikam,ka lai visu sapraastu ir jāsak no paša sākuma,ne gluži no paša paša sākuma,bet nu aptuveni no tās vietas,kur es sapratu,ka kkas nav.
PAr to 5dienu...nebija spēka nebija velēšanās pateikt-es gribu,lai tu brauc..lupatveida attieksme,lai cik skabri ta neizklausītos...rodas sajūtas,ka tevī neklausās,ka tu pasā sakuma lūdz, ar tekstu,ka vajag lai kāds pabaksta,lai kāds pasaka...bet tad tomēr izskan šis teksts,es nezinu,dari ka velies...neviļus liek tas viss domāt,ka ir jau vienalga,ka nekam jau ta lāga nav nozīmēs...un vnk man nevajadzēja nekur braukt...es zinu,ka es tgd noteikti sava veida pārcilāju nevajadzīgas lietas,bet man šķiet,ka tas ir tas ar ko vajadzētu sākt.
Līdz ar to viss garastāvoklis ir kaķim zem astes,nekas ta lāgam vairs nesķiet svarīgs jo galva skan tikai viena doma,tikai viena lieta-es nezinu. Tātad šī neizlēmība. Es ari nekad ta īsti nevienam neko neesmu piespiedusi,bet šķiet,ka vnm esmu centusies iestarpināt-es gribu. Bet nu tas tā..
Un,tas viss,ka nevar vnk salikt normalu sarunu,vienu kaut kas neapmierina otru kaut kas neapmierina...sviests dažos vārdos sakot..
Un,gribešana mājās...jā,es gribēju mājās patiešām,pat varbūt vel pirms tā strīda un strīds bija viens no tiem notiekumiem,kas lika man skaidri saprast-es braukšu mājās,lai vai kā. Pie ta visa ja tiek pateikt,kurā virzienā atrodas durvis...nezinu,kkā es to nespeju aizmirst...sava veida pazemojums,sava veida kaut kas neloģisks...sajutos,ka nekad tur nedrīkstēju justies ka mājās..likās,ka mani šeit nekas netur,nekas nesaista,ka viss ir tieši tā,ka ir jāzin vnm uz kuru pusi ir durvis..
Lai,ka es vnm esmu pacietusi šos sava veida pazemojumus,no visām citam pusēm,likās,ka tam nav jēgas...es labāk esmu viena,ciešu klusībā,nekā strīdos,pārdzīvoju katras dauzītās durvis,katru izdzererto alus pudeli,katru pārmetumu...šķiet,ka labak ir būt vienai. un jā,šķiet,ka pēc šī teksta liekas,ka es vpie visa vainoju tevi,ka es pati jūtos labi tev siu tgd savā veida pārmetot..
Bet tā nav...tici man,tev vnk nav vajdzīga tāda meitene kā es...tu esi pelnījis daudz labaku,tādu,kas spētu ar tevi izrunāties,tādu kas tevi mīlētu no visas sirds...es neesmu cienīga sava sirdī nēsāt tavu mīlestību..esmu tevi un tavu milestību nodevusi,tāpēc es to visu neesmu pelnījusi.
Un,tomēr ir sasodīti smagi,ka tu apzinies,ka tu mīli divus cilvēkus,un ka divi cilveki mīl tevi...tāpēc,es labāk esmu viena. viena pati par sevi. savā veidā sāpinot visvairak sevi,nevis kādu citu,paliekot viena,un taupot sirdi kādam citam? es nezinu..
Un,vsp man takla pazuda visa doma.
es zinu,ka es neskau visu,es zinu,ka es daudzko pašlaik slēpju,bet es nespēju pateitk visu es nevaru..lai paliek tāpat...mamma arī reiz teica,ka es nedrīkstu būt tik taisnīga un vienmēr teikt taisnību...bet es jau arī nemeloju,es vnk nepasaku visu līdz galam,un man negribās pateikt visu līdz galam...es baidos,es nezinu..
Stulbi jau ka ta,bet vnk var šķit,ka es meloju,ka es nesaku taisnību,bet par spīti visam...vnk es tiešām gaju tikai pakaļ mantam,es gāju pie tevi,bet jau ma šķita,ka tava attieksme tevi satiekot...nekas vairs nebija ka agrak,es nepamanīju to prieku to visu...un,likās,ka vispareizak ir iet pēc mantām...arī saruna neko nedeva...likās,ka nekam vairs nav jēgas...bija grūti saredzēt to gaismu..
un es atceros to 1dienas saruna,tas vsp viss biaj samēra negodīgi no manas puses,jo es zinu,ka tu daudzko nepateici,jo es neļāvu tev runāt..
un vsp,es nekad neesmu nozelojusi manu un tavu laiku kopa,jo tas bija kaut kas brīnišķīgs...tas bija kaut kas skaists,es vēl šonakt sapnoju par tam daudzajām tējas grūzītem,gerberam un lilliju...es atcerējos sapnī tās visas labās lietas...tapēc,es neko nenoželoju,ja nu vienīgi to,ka ļāvu tev ta mani iemīlēt...tā nedrīkstēja...jo vnm bija tik daudz bet,un tik daudz,ja nu...tu nedrīkstēji mani tā iemīlēt,tev bija jārēķinās ar to,ka esmu jauna,stulba un naiva...ka es neemsu stabila,ka ar maji ir savādak.
ka esmu emocionāla,ka jūtu ar sirdi,nevis ar prātu,ka visu ķeru pie sirds,visu sīkumus,ka katru jauko lietu atceros ilgi. ka man ir svarīgi dazādi apstākļi un dazādas lietas. ka esmu savādāka nekā citas,ka mani nedrīkst iemīlēt,jo es otru tikai sāpinu...
tieši tapat kā tevi...
jā,es pašlaik emsu brīva...pirmo reizi kopš 16 gadu vecuma...
tas ir tik negõdīgi pret jums abiem.
tiešām.
man labak būt vienai,man nesāpināt jūs abus.
jo,lai cik stulbi nebūtu,es mīlu divus,un es neiznu ko darīt tālāk.
ar abiem kopā vienam un otram par to zinot ir neiespējami,jo neesmu jau tāda ko avr dalīt uz divi,un pati taču ari ilgi neizturētu...
sāp sirsniņa.
vēljoprojām.
piedod.
par visu.
es tevi mīlu.
no visas sirds.