Cik paredzami ir tas,ka šiet kaut kas top...kgan jau visu iepriekšējo nedēļu viss arī bija tik sasodīti garām,bet es neko neteicu,es ļāvos laikam,un mirkļa izjūtām nedomājot tālāk,bet nu...man ir par daudz.
Es vēl neesmu izlēmusi vai šis teksts būs privāts vai publisks,bet šķiet paliksim pie tradīcijām,ka tas būs publisks,lai ir kā ir.
Ko īsi teikt? Nūūū...sākšu jau ar to,ka es apzinos,ka es neesmu nekāda dižā dieva dāvana un kad esmu spītīga,kašķīga,riebīga un sarežģīta,bet tāda nu es esmu. un šajā ziņā es negribu mainīties,jo es saku taisnību,nemeloju,un runāju ko domāju. likās ka šīs attiecības būs savādākas-jaukākas mīļākas un galvenais jau bez tiem strīdiem,bet es smagi kļūdījos.stīdi ir vēl vairāk un vēl stulbāki. atzistu es pārspīlēju par jāņiem,bet es gribu normālus jāņus,un neko normālu 4tratā es nesaredzu,nu tāda esmu,laikam,ka vēl pārāk jauna un stulba lai tik ļoti nenovērtētu vnk kopā būšanu.laikam.neņemos par to spriezt. ja viss būtu laicigi sākts domāt un darīt. tgd man jāuzņemās kkāda vaina,kad es negribu uz kolku braukt. bet ir daudz aspektu kāpēc es negribu,kautvai autolīzings,nu nevaru es tā uz tava rēķina,un 3 dienas ar teltīm,esmu pārāk kaprīza lai to izturētu,un vēl ar svešiem cilvēkiem. labi,bija man jārēķinās par tiem svešiem cilvēkiem,bet-nē. uzskatu,ka visu jau vajadzēja kopā domāt un risināt,nevis man mest acīs,kad es negribu to vai to. tev tas ir jāpieņem,ne katrs no mums vnm var piekāpties,un es nedaru lietas ko es negribu,šķiet,ka tev jau sen vajadzēja to pamanīt.un vsp visu vajadzēja abiem domāt,nevis šādi.
un,jā patiesi,varbūt man nevajadzēja braukt mājās,bet kā lai es palieku pēc teksta-vieglāk jau ir notīties,un tur ir durvis? kā...? es neiešu sevi pazemot,pietiekami daudz to esmu darījusi,liekas beidzot esmu iemācījusies arī aiziet,lai arī cik ļoti sāpētu.
vnm tev teicu,ka vajag kādu kas izlemj manā vietā,bet kad kravāju mantas tev bija vienalga.šķiet,ka nedomāju,ka es to daru nopietni,bet zini,lai kā sirds nesāpēja,es esmu mājās,un man pat ir mazlietiņ vieglāk...jo atkal nav jāklausās tie pārmetumi,un atkal nav jākasās. zinu,tiešām,ka nejau tu vienīgais pie visa esi vainīgs,bet iesāc tu man pārmest visu tikai pašās beigās...un tad jau es vairs nesaprotu par ko iet runa...
bet vsp,jā skatos,ka es tev dikti esm vajadzīga...neesi mani meklējis,neesi zvanījis,pat skype neko neesi rakstījis. nevajag arī. es te neko nerakstīšu,to es varu apsolīt,piedod,bet man negribās tev neko teikt,neko rakstīt,man ir grūti runāt. man sirsniņa sāp.
un,es pielieku punktu savai svētdienai. es dodos gulēt,un viss. es aizmirsu visus un visu,es dzīvoju sev.
man tas viss ir apnicis.