Vai ir iespējams sev sabojāt garastāvokli vienkārši tāpat,ja tik tikko viss vel ir bijis +/- kārtībā? Šķiet,ka ir gan,atliek tikai atrast īsto dziesmu klausīties,palikt vienai un aizdomāties nedaudz vairāk...
Jā,esmu daudz domājusi pa šīm dienām,un neko tā arī neesmu izdomājusi. Kkas trūks tikia nav iespējams pateikt kas un kur tas atrodas,jo pēc būtības ir jau labi tāpat...
Jā,sapratu,ka patiešam savu sirdi esmu nocietinājusi,jo vieglāk ir tad,kad sāp reizi nedēļā nevis katru dienu. Sapratu,ka šī iemesla dēļ šķiet,ka nekad nebūšu laimīga. Jo es nespēju savā sirdi kādu ielaist pavisam,es neļauju savām jūtām plūst uz āru. Tās ir virspusēja sun es cenšos sev ieskaidrot,ka otram ar to pietiks,kaut patiesībā zinu,ka būtu jāļauj vaļa tam visam...Bet kā jau teicu,šādi sāp mazāk. Es nelaižu klāt nevienu,jo es patiešām baidos,no meliem,no atriebības,no ļaunuma,no visa kas tik ļoti spētu salauzt sirdi ar vismazāko sīkumu...Bet varbūt,pat ir savādāk,varbūt esmu tik daudzko jau pārdzīvojusi,ka tas viss šķiet kā sīkums,un es patiesi neko nejūtu?Varbūt savu sirdi esmu atstājusi kādam bezpajumtniekam ka spēs iemīlēt ielas kaķīyi,jo man mana sirds nav vajadzīga? Varbūt es to emsu pārdevusi,par vienkāršu prieku mirkļos?
Es labāk izvēlos pirmo variantu,tad man vel ir iespēja ko glābt un ko mainīt.
Un,vsp,es neesmu saņēmusies. Esmu vel tepat. Neko lāgā lietas labā neesmu darījusi, bet uz pilnīgas vietas es arī nesežu. Zāļu daudzums samazināts un kājām iešana sāk iepatikties,arī dažreiz vienai. Un pa lēliņām jau visu var. Citas izvēles jau vienkārši nav.
Un,vsp,kā tu justos,ja tu jau ta jaukā 1dienas rīta,kad viss ir sagājis totālā dēlī,vel piedevam uzzinātu,ka tavs miesigs tēvs tevi ienīst? Ka viņam ir vajadzigs kkāds sasodic papīrs par to,ka es nepretendēšu uz viņa mantu. Tēvs,jā patiesi. Bet tēvs viņš man ir bijis tikai dēļ tā,ka mūsos plūst vienas asinis. Nekad neemsu viņu uzskatījusi par tēvu,bet vai tā ir mana vai viņa vaina? Vai tā ir mana vaina,ka viņš mani ienīst?...
Un,vsp šodiena smagi nerullē. Garastāvoklis uz nulli,un ne mazākās domas,ko iesākt atlikušo vakaru.
Gribas kapučīno un šokolādes cepumus.
Jā,esmu daudz domājusi pa šīm dienām,un neko tā arī neesmu izdomājusi. Kkas trūks tikia nav iespējams pateikt kas un kur tas atrodas,jo pēc būtības ir jau labi tāpat...
Jā,sapratu,ka patiešam savu sirdi esmu nocietinājusi,jo vieglāk ir tad,kad sāp reizi nedēļā nevis katru dienu. Sapratu,ka šī iemesla dēļ šķiet,ka nekad nebūšu laimīga. Jo es nespēju savā sirdi kādu ielaist pavisam,es neļauju savām jūtām plūst uz āru. Tās ir virspusēja sun es cenšos sev ieskaidrot,ka otram ar to pietiks,kaut patiesībā zinu,ka būtu jāļauj vaļa tam visam...Bet kā jau teicu,šādi sāp mazāk. Es nelaižu klāt nevienu,jo es patiešām baidos,no meliem,no atriebības,no ļaunuma,no visa kas tik ļoti spētu salauzt sirdi ar vismazāko sīkumu...Bet varbūt,pat ir savādāk,varbūt esmu tik daudzko jau pārdzīvojusi,ka tas viss šķiet kā sīkums,un es patiesi neko nejūtu?Varbūt savu sirdi esmu atstājusi kādam bezpajumtniekam ka spēs iemīlēt ielas kaķīyi,jo man mana sirds nav vajadzīga? Varbūt es to emsu pārdevusi,par vienkāršu prieku mirkļos?
Es labāk izvēlos pirmo variantu,tad man vel ir iespēja ko glābt un ko mainīt.
Un,vsp,es neesmu saņēmusies. Esmu vel tepat. Neko lāgā lietas labā neesmu darījusi, bet uz pilnīgas vietas es arī nesežu. Zāļu daudzums samazināts un kājām iešana sāk iepatikties,arī dažreiz vienai. Un pa lēliņām jau visu var. Citas izvēles jau vienkārši nav.
Un,vsp,kā tu justos,ja tu jau ta jaukā 1dienas rīta,kad viss ir sagājis totālā dēlī,vel piedevam uzzinātu,ka tavs miesigs tēvs tevi ienīst? Ka viņam ir vajadzigs kkāds sasodic papīrs par to,ka es nepretendēšu uz viņa mantu. Tēvs,jā patiesi. Bet tēvs viņš man ir bijis tikai dēļ tā,ka mūsos plūst vienas asinis. Nekad neemsu viņu uzskatījusi par tēvu,bet vai tā ir mana vai viņa vaina? Vai tā ir mana vaina,ka viņš mani ienīst?...
Un,vsp šodiena smagi nerullē. Garastāvoklis uz nulli,un ne mazākās domas,ko iesākt atlikušo vakaru.
Gribas kapučīno un šokolādes cepumus.