Vai tu spēj man dot vairāk? Vai es esmu tiesiga tev prasīt vairāk?
Ja,vie es gribētu,es spētu sarakstīt gramatu šeit pat uz vietas,par visu,un galvenokārt jau par sevi pašu,par savam jūtām,par savam emocijām.
Es atceros,ka iztikšu bez tekstiem par lauztam sirdīm,un neizrunātam lietām,ja patiesi es bez ta iztiku līdz konkrētam brīdim,jo es sava ziņā baidijos,ka kaut kas mainīsies. Bet pats ironiskākais ir tas,ka nekas jau nav mainījies,vienīgi fakts,ka tas tagad ir zināms.
Sapratu,ka es samēra brīva esmu abās attiecibās,ja to ta varētu nosaukt,jo nevienam jau neesmu tik stipri vajadžiga lai saceltu skandālu un sabļautu uz mani. Kāpēc,no abām pusēm man tas tiek piedots? Vai es vsp kādam no abiem tik ļoti esmu vajadzīga,ja nespēj sabļaut? Un,vsp sasodīc,kas tad jusm abiem ir manī vajadzīgs? Es pati?...Nekad mūžā jau nedomāju,ka es bušu tā...ka es būšu tāda...
Un,kādas man ir tiesibas būt griesirdīgai uz vienu vai uz otru,ja abās attiecibās praktiski esmu viena? Ja,ne vienam ne otram tas viss tik ļoti liela mērogā neintresē? Tie nav pārmetumi,tie nav ieteikumi,tie ir manis pašas novērojumu...
Dazbrīd škiet,ka būtu vajadžigs kāds trešais pret kuru rastos jūtas,kuram es būtu tik svarīga,ka tas spētu sabļaut,sakliegt,pasargāt un nozagt sirdi,ka par pārējo būtu vienalaga.
Un,mammas teksts par to,ka iedzimušas tēta sliktākās īpašības-mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi. Ja,no tēta neemsu pārmanotjusi to labāko.
Bet no dotās situācijas es izeju vēl nepamanu,jo nav drosmes un pietiekama atspiediena punkta lai kaut ko krasi mainītu. Kad kaut ko mainīju,šķita līdz konkrētam brīdim,ka ir labi,ka ir savādak,bet nav,nebija...
Es nespeju ar otru viedot pirmo iesakto dzīvi...tas ir kā filmas turpinājums ar nomainītu aktieri,un tas nav pareizi,šajā gadījumā tas noteikti nav pareizi...bet par pilnīgi nepareizu rīcību ari to nenosauksi.
Sevi jau 9ir grūti tiesāt,es avru sev aizrādīt,ka ta vai savādak vnk nedrīkst,bet nekas cits jau nesanāk,aizrādi vai nē,kliedz vai nē,nekas jau nemainās...viss ir tieši tapat kā agrāk..
No kļūdam mācīties man vairs nav velmes...liekas tapēc,ka to kļūdu jau sāk palikt tik daudz ka grūti jau pamanīt...bet vai tās ir klūdas?
Un,atceries,es tev teicu,ka mūsu stāsts nekad nebeigsies,un amn šoreiz bija taisnība...un tas vis sko tu saki,es tev neticu,apslēpti jautājumi...un teksti,es neticu,ka tas viss ir tik vienkārši...un tas viss pārējasi,vsp grūti akut ko konkrēti pateikt,un liekas ka viss šis teksts patiesiba ir dziļi neloģisks,un ka es rakstu rakstīšanas pēc.
Runajot par bērbnības sapņiem,atceros,kā maza būdama,domāju,ka sastapšu savu sapņu princi,aprecēšos un būšu laimīga...šķiet,ka nevajdzēja neko nopietni tik ātri..esmu ajuna,esmu naiva,ja patiesi...un vai 20gadu vecumā būtu jāveido ģimene ar pirmo pretīmnāceju kas pret tevi ir jauks? Pret kuru tev ir sķietamas simpātijas? Nē...Jo,jāatcerās,ka tev ar viņu būs jāpavada visa dzīve..protams var pieļaut iespējamību kā šķiršanās jaunas jūta sun viss pārejais...bet es ta negribu..es gribu atcrast kāu ar kuru sagaidīt savu 70desmito dzimšanas dienu,un stāstīt mazmazbērniem,ka re mēs ar vectētiņu...
Labi,bet tas nebija ka aizvainojums vaineam vai otram..tas nebija nekas,tas bija mans bērnības sapnis,un ja to būtu tik viegli piepildīõt būtu vieglāk..varbūt būtu arī vieglāk,ja tgd būtu jau tuvu 30desmit,laiks negaidītu un vnk būtu jādibina ģimene...bet sasodīc,man vēl ir tikai 20desmit, un man vel ir 20 gadi,lai man nebūtu jāuztraucās par to,ka nu jau ir pēdējais laiks...tad sasodīc,ko es daru tgd?
Un,vsp mans viss teksts ir sasodīti nesaprotams,ar itkā slēptu domu,kuru es šorīt pati lāgam nevaru atrast...šķita,ka spēsu pateikt,kaut ko jēdzīgu par sevi,kaut ko kas liks pašai aizdomāties,bet sasodīc,es neko nesaprotu,šorīt!!!
Un,vsp čabulīši,ja spējat izmainīt manu pasauli-piezvanat,uz jūsu zvanu es neatbildēšu!!!
Ja,vie es gribētu,es spētu sarakstīt gramatu šeit pat uz vietas,par visu,un galvenokārt jau par sevi pašu,par savam jūtām,par savam emocijām.
Es atceros,ka iztikšu bez tekstiem par lauztam sirdīm,un neizrunātam lietām,ja patiesi es bez ta iztiku līdz konkrētam brīdim,jo es sava ziņā baidijos,ka kaut kas mainīsies. Bet pats ironiskākais ir tas,ka nekas jau nav mainījies,vienīgi fakts,ka tas tagad ir zināms.
Sapratu,ka es samēra brīva esmu abās attiecibās,ja to ta varētu nosaukt,jo nevienam jau neesmu tik stipri vajadžiga lai saceltu skandālu un sabļautu uz mani. Kāpēc,no abām pusēm man tas tiek piedots? Vai es vsp kādam no abiem tik ļoti esmu vajadzīga,ja nespēj sabļaut? Un,vsp sasodīc,kas tad jusm abiem ir manī vajadzīgs? Es pati?...Nekad mūžā jau nedomāju,ka es bušu tā...ka es būšu tāda...
Un,kādas man ir tiesibas būt griesirdīgai uz vienu vai uz otru,ja abās attiecibās praktiski esmu viena? Ja,ne vienam ne otram tas viss tik ļoti liela mērogā neintresē? Tie nav pārmetumi,tie nav ieteikumi,tie ir manis pašas novērojumu...
Dazbrīd škiet,ka būtu vajadžigs kāds trešais pret kuru rastos jūtas,kuram es būtu tik svarīga,ka tas spētu sabļaut,sakliegt,pasargāt un nozagt sirdi,ka par pārējo būtu vienalaga.
Un,mammas teksts par to,ka iedzimušas tēta sliktākās īpašības-mīlēt divus cilvēkus vienlaicīgi. Ja,no tēta neemsu pārmanotjusi to labāko.
Bet no dotās situācijas es izeju vēl nepamanu,jo nav drosmes un pietiekama atspiediena punkta lai kaut ko krasi mainītu. Kad kaut ko mainīju,šķita līdz konkrētam brīdim,ka ir labi,ka ir savādak,bet nav,nebija...
Es nespeju ar otru viedot pirmo iesakto dzīvi...tas ir kā filmas turpinājums ar nomainītu aktieri,un tas nav pareizi,šajā gadījumā tas noteikti nav pareizi...bet par pilnīgi nepareizu rīcību ari to nenosauksi.
Sevi jau 9ir grūti tiesāt,es avru sev aizrādīt,ka ta vai savādak vnk nedrīkst,bet nekas cits jau nesanāk,aizrādi vai nē,kliedz vai nē,nekas jau nemainās...viss ir tieši tapat kā agrāk..
No kļūdam mācīties man vairs nav velmes...liekas tapēc,ka to kļūdu jau sāk palikt tik daudz ka grūti jau pamanīt...bet vai tās ir klūdas?
Un,atceries,es tev teicu,ka mūsu stāsts nekad nebeigsies,un amn šoreiz bija taisnība...un tas vis sko tu saki,es tev neticu,apslēpti jautājumi...un teksti,es neticu,ka tas viss ir tik vienkārši...un tas viss pārējasi,vsp grūti akut ko konkrēti pateikt,un liekas ka viss šis teksts patiesiba ir dziļi neloģisks,un ka es rakstu rakstīšanas pēc.
Runajot par bērbnības sapņiem,atceros,kā maza būdama,domāju,ka sastapšu savu sapņu princi,aprecēšos un būšu laimīga...šķiet,ka nevajdzēja neko nopietni tik ātri..esmu ajuna,esmu naiva,ja patiesi...un vai 20gadu vecumā būtu jāveido ģimene ar pirmo pretīmnāceju kas pret tevi ir jauks? Pret kuru tev ir sķietamas simpātijas? Nē...Jo,jāatcerās,ka tev ar viņu būs jāpavada visa dzīve..protams var pieļaut iespējamību kā šķiršanās jaunas jūta sun viss pārejais...bet es ta negribu..es gribu atcrast kāu ar kuru sagaidīt savu 70desmito dzimšanas dienu,un stāstīt mazmazbērniem,ka re mēs ar vectētiņu...
Labi,bet tas nebija ka aizvainojums vaineam vai otram..tas nebija nekas,tas bija mans bērnības sapnis,un ja to būtu tik viegli piepildīõt būtu vieglāk..varbūt būtu arī vieglāk,ja tgd būtu jau tuvu 30desmit,laiks negaidītu un vnk būtu jādibina ģimene...bet sasodīc,man vēl ir tikai 20desmit, un man vel ir 20 gadi,lai man nebūtu jāuztraucās par to,ka nu jau ir pēdējais laiks...tad sasodīc,ko es daru tgd?
Un,vsp mans viss teksts ir sasodīti nesaprotams,ar itkā slēptu domu,kuru es šorīt pati lāgam nevaru atrast...šķita,ka spēsu pateikt,kaut ko jēdzīgu par sevi,kaut ko kas liks pašai aizdomāties,bet sasodīc,es neko nesaprotu,šorīt!!!
Un,vsp čabulīši,ja spējat izmainīt manu pasauli-piezvanat,uz jūsu zvanu es neatbildēšu!!!