šodien es labāk klusēšu...tapat kā citreiz.

Es tomē rnolēmu neklusēt..pateikt to,kas ir iekšā.
Es liekas,ka veltīgi cerēju uz to,ka neatbildot man skype,tu vnk būsi ar pirmo autobusu pie manis,apskausi mani,sabučosi,piedosi man manas kļūdas un pateiksi-vis būs kārtībā,mēs tiksim galā...
Bet šķiet,es kļūdījos,negribu kļūdīties iemeslu dēļ,bet šķiet,ka tev viss pārējās bija svarīgāks par mani. Bet...Es tevi nevainoju,es tevi saprotu,jo nejau tev man būtu jāskrien pakaļ,nejau tev viss būtu jādara vienam..es arī esmu šeit,arī man ir jādara ari man ir jādoma..bet tālāk par traucēšanu darba laikā es neteiku...
Vsp,tik daudz ko gribas uzrakstīt un pateik,bet šķiet,ka tam visam vel ir par agru. Kad pienāks laiks atkal šeit būs pilns ar sāpošiem ierakstiem par salauztām sirdīm,pazudušu mīlestību,nelietigiem draugiem un neesošām lietām...Bet šodien tas viss izpaliks.
Es patiesībā veljoprojām vēlos sagadīt durvju zvanu un ieraudzīt tevi...es atzīšos,jā tā ir,jo es pat zinu,cikos tev ir jābūt mājās,es zinu,cikos tev būtu bijis jābūt pie manis,ja būtu nolēmis tomēr mani pārsteigt,un sirsniņa,tik ļoti pukst cerībā dzirdēt šo durvju zvanu...Bet vienīgais durvju zvans ko es šodien dzirdēšu būs mammas atgriešanās mājās,un vienīgie vārdi ko tu šodien teiksi būs lasāmi..
Vai ar dziesmām,kas man atgādina tevi,es cenšos sevi nomierināt,uzlabot garastāvokli vai kā? Es nezinu,jo dziesmai jau nav nozīmes..kad ir labi,tad ir gan nav tad vnk nav.
Un,rītdienas būs šausmīga,es zinu,es to jūtu.
Un,vsp šī stulbā sajūta,mnai nepamet jau visu dienu.
ES nespēju atrast vienu,nekur,es nezinu ko darīt tālak,kā lai noptiek tālak,ko lai izdomā tālāk...
Un,vsp kāpēc vnm mana atbilde uz jautājumiem ir:es nezinu. Tāpēc,ka es esmu neizlēmīga,tāpēc,ka es nezimnu ko es gribu,vai tāpēc,ka es vnk no visa baidos? Un, lai cik smieklīgi vai drīzāk stulbi tas neizklausītos,es tiešām nezinu...