Vesala stunda pavadīta lasot lietas kuras nevajadzētu. Vai tā man izdevās izprast kau tko mazliet vairak,vai ta bija iespējams saprast rīcības motīvus? Vai man tas bija vajdzīgs? Un,kas vsp pie joda man lika to lasīt? Varbūt ta apziņa ar to domu,ka vel kaut kur tam visam tiek iemests ar aci un nolūkots kas jauns? Tas kas man lika padomāt vai tur būs kas svarīgāks nekā šeit?
Un,tas nedeva man neko. Lielu milzīgu neko,jo nav jauradušies nekādi lieki jautājumi un atbildes uz maniem jautājumiem. Tas manu dienu izmainīja tikai tik daudz,cik es par to visu uzzināju. Par ko? Tas lai paliek pie manis.
Un,es dažkārt,pareizāk sakot šodien ar kafijas krūzi rokās domāju-vai es tev neesmu par daudz? Vai dienās,kad esmu pie tevis neesmu tev par daudz? Vai neesmu apr apgrūtinājumu,maisoties tev pa kājām un čīkstot,ka kaut ko gribās..vai nēsmu par daudz tev vakaros kad atņemu segu,vai neesmu par dauidz tev rītos,kas vajadžiga vēl viena krūzīte tējai. Es dažkārt jūtos neiederīga. Nepiemērota tavai pasaulei,pārāk jauna un stulba,bet liekas,ka tieši tas ir tas,kas mani pie tevis tik ļoti pievelk. Mans naivums un tava nopietnība pret dzīvi. Vai man būtu jājautā kāpēc tu agrāk nebiji manā dzīvē,ja tgd man tik ļoti pietiek ar tavu plaukstu uz savējās un dažkārt tik mokošo klusēšanu saulanajos rītos. Vai man ir jājautā kur tu biji agrāk? Nē. Jo tu vienmēr jau patiesība biji tepat. Bet tu ienāci manā dzīvē tad,kad biji visvairāk man nepieciešams. Tieši tad,kad bruka un juka mana psaule,un tu biji tas,kas ar smaidu un rokas pieskārienu sāka būvēt no jauna manu kāršu namiņu,no pašiem pamatiem,ar dažiem stiprinājumiem. Vai es ko nozēloju? Nē,jo nožēlot kaut ko nav jēgas. Arī tos divus gadus es nenožēloju,jo es centos sev iestāstīt,ka ja es mēģināšu viņus nožēlot un teikt,ka bija slikti būs vieglāk. Jo ienīst tevi man ir daudz vieglāk,neka pieņemt to,ka tu mainīsies,un savu sirdi atdosi citai. Manējā vnm paiks savā veidā tev,jo tu biji pirmais...Bet ne par to ir stāsts. Es nerunāju par pagātni,tās vairs nav un es varu to mainīt. Es nerunāju arī par nākotni,jo baidos celt sapņu pilis,baidos būs,varbūt arī tādēļ es es citreiz jūtos kā par daudz tev. Jo es stāstu,kas ko un kā,un man ir bail,ka ja nu mana pils brūk,es atstāju tevi un sevi ar atmiņām par lietām. Un to es negribu. Tāpēc man tik ļoti ir bail būt par daudz. Domāt par daudz ko nevajag. Tāpēc es runāju par šodienu,par rītdienu un trešdienu. Man ir labi.
Un,saulē sasildīts puncis ar tavu roku uz manējās,smieklīgu smaidu kabatā,un neuzdotiem jautājumiem par mīlestību,liek smaidīt biežāk. Bet mīlēt var arī citādāk,un šeit nav vajdžigs jautājums kā.
Kādu klusu vakaru,braucot,skanot mūzikai es domāju. Es domāju,cik ļoti mani veidot lietas un cilvēki man apkārt. Mani padarītie un neizdarītie darbi,un tā nu es atskārtu:
Nekas neemsu bijusi uz baletu,man negaršo šņabis,un kino esmu bijusi labi ja 5cas reizes,un man tā īsti nemaz nepatika, nekad neesmu bijusi neuzvienu koncertu, neemsu bijusi uz karuseļiem, es nenēsāju krūšturus, aukstpapēžu kurpes man sagādā manāmas grūtības, es dusmās pasaku visu, es mīlu mirkļus, man ir bail peldēt dziļā ūdenī, es paniski baidos no čūskām, es īsti nevaru izskaidrot kas ir globālā sasilšana, nemazākajā mērā neko nesaprotu par saeimu un vēlēšanām, televīzijā ziņu laika pielietoto vārdu krājumu visbiežāk neuztveru, neesmu nekad bijusi talāk par Lietuvas robežu, nespēju paturēt draugus...
Un,vai tas mani padara sliktāku vai labāku,vai vienkārši atšķirīgāku? Vai tāpēc mani būtu janoliek plauktiņā un jāizņem no ta kad būšu kļuvusi pieaugusi? Bet man jau tūlīt būs 20desmit,tas neskaitās,ka būšu pieaugusi? Vai kādreiz es esmu kārtīgi izbaudījusi savu bērnību un pusaudža gadus? Vai tāpēc,citreiz šķiet,ka dzīve nav piepildīta?
Bet es mīlu mirkli. Sapratu vai nesaprastu. Jauku vai sliktu. Mirklis ar stulbuma piedevu un nesaprotamu sarunu dēļ manas neieintresētības padara to vēl burvīgāku,jo es aimirstu,ka mani vsp intresējas kaut kas cits. Ar laiku man vieni un tie paši sarunu temati tiek atstāstīsti,līdz es saprotu par ko gāja runa pirmajā reizē. Man vnk tiešām neintresē tādas lietas. Esmu egoistiskas,domāju par sevi,un šis lieks ka ir spilgs pierādījums tam visam,jo es neesmu par tikdaudz spējīga kā ieklausīties uzmanīgāk ko cits stāsta,lai šis stāsts nebūtu jāatkāro neskaitāmas reizes. Bet es pat negibu.
Un,tas nedeva man neko. Lielu milzīgu neko,jo nav jauradušies nekādi lieki jautājumi un atbildes uz maniem jautājumiem. Tas manu dienu izmainīja tikai tik daudz,cik es par to visu uzzināju. Par ko? Tas lai paliek pie manis.
Un,es dažkārt,pareizāk sakot šodien ar kafijas krūzi rokās domāju-vai es tev neesmu par daudz? Vai dienās,kad esmu pie tevis neesmu tev par daudz? Vai neesmu apr apgrūtinājumu,maisoties tev pa kājām un čīkstot,ka kaut ko gribās..vai nēsmu par daudz tev vakaros kad atņemu segu,vai neesmu par dauidz tev rītos,kas vajadžiga vēl viena krūzīte tējai. Es dažkārt jūtos neiederīga. Nepiemērota tavai pasaulei,pārāk jauna un stulba,bet liekas,ka tieši tas ir tas,kas mani pie tevis tik ļoti pievelk. Mans naivums un tava nopietnība pret dzīvi. Vai man būtu jājautā kāpēc tu agrāk nebiji manā dzīvē,ja tgd man tik ļoti pietiek ar tavu plaukstu uz savējās un dažkārt tik mokošo klusēšanu saulanajos rītos. Vai man ir jājautā kur tu biji agrāk? Nē. Jo tu vienmēr jau patiesība biji tepat. Bet tu ienāci manā dzīvē tad,kad biji visvairāk man nepieciešams. Tieši tad,kad bruka un juka mana psaule,un tu biji tas,kas ar smaidu un rokas pieskārienu sāka būvēt no jauna manu kāršu namiņu,no pašiem pamatiem,ar dažiem stiprinājumiem. Vai es ko nozēloju? Nē,jo nožēlot kaut ko nav jēgas. Arī tos divus gadus es nenožēloju,jo es centos sev iestāstīt,ka ja es mēģināšu viņus nožēlot un teikt,ka bija slikti būs vieglāk. Jo ienīst tevi man ir daudz vieglāk,neka pieņemt to,ka tu mainīsies,un savu sirdi atdosi citai. Manējā vnm paiks savā veidā tev,jo tu biji pirmais...Bet ne par to ir stāsts. Es nerunāju par pagātni,tās vairs nav un es varu to mainīt. Es nerunāju arī par nākotni,jo baidos celt sapņu pilis,baidos būs,varbūt arī tādēļ es es citreiz jūtos kā par daudz tev. Jo es stāstu,kas ko un kā,un man ir bail,ka ja nu mana pils brūk,es atstāju tevi un sevi ar atmiņām par lietām. Un to es negribu. Tāpēc man tik ļoti ir bail būt par daudz. Domāt par daudz ko nevajag. Tāpēc es runāju par šodienu,par rītdienu un trešdienu. Man ir labi.
Un,saulē sasildīts puncis ar tavu roku uz manējās,smieklīgu smaidu kabatā,un neuzdotiem jautājumiem par mīlestību,liek smaidīt biežāk. Bet mīlēt var arī citādāk,un šeit nav vajdžigs jautājums kā.
Kādu klusu vakaru,braucot,skanot mūzikai es domāju. Es domāju,cik ļoti mani veidot lietas un cilvēki man apkārt. Mani padarītie un neizdarītie darbi,un tā nu es atskārtu:
Nekas neemsu bijusi uz baletu,man negaršo šņabis,un kino esmu bijusi labi ja 5cas reizes,un man tā īsti nemaz nepatika, nekad neesmu bijusi neuzvienu koncertu, neemsu bijusi uz karuseļiem, es nenēsāju krūšturus, aukstpapēžu kurpes man sagādā manāmas grūtības, es dusmās pasaku visu, es mīlu mirkļus, man ir bail peldēt dziļā ūdenī, es paniski baidos no čūskām, es īsti nevaru izskaidrot kas ir globālā sasilšana, nemazākajā mērā neko nesaprotu par saeimu un vēlēšanām, televīzijā ziņu laika pielietoto vārdu krājumu visbiežāk neuztveru, neesmu nekad bijusi talāk par Lietuvas robežu, nespēju paturēt draugus...
Un,vai tas mani padara sliktāku vai labāku,vai vienkārši atšķirīgāku? Vai tāpēc mani būtu janoliek plauktiņā un jāizņem no ta kad būšu kļuvusi pieaugusi? Bet man jau tūlīt būs 20desmit,tas neskaitās,ka būšu pieaugusi? Vai kādreiz es esmu kārtīgi izbaudījusi savu bērnību un pusaudža gadus? Vai tāpēc,citreiz šķiet,ka dzīve nav piepildīta?
Bet es mīlu mirkli. Sapratu vai nesaprastu. Jauku vai sliktu. Mirklis ar stulbuma piedevu un nesaprotamu sarunu dēļ manas neieintresētības padara to vēl burvīgāku,jo es aimirstu,ka mani vsp intresējas kaut kas cits. Ar laiku man vieni un tie paši sarunu temati tiek atstāstīsti,līdz es saprotu par ko gāja runa pirmajā reizē. Man vnk tiešām neintresē tādas lietas. Esmu egoistiskas,domāju par sevi,un šis lieks ka ir spilgs pierādījums tam visam,jo es neesmu par tikdaudz spējīga kā ieklausīties uzmanīgāk ko cits stāsta,lai šis stāsts nebūtu jāatkāro neskaitāmas reizes. Bet es pat negibu.