Vakar panesās temats,ko puisis tev ir veltījis,un ko viņš tava labā tā teikt ir izdarījis. Temats panesās dēļ filmas Krēsla. Dēļ diviem cilvēkiem,kas neskatoties ne uz ko viens otru spēj mīlēt. Bailes apmulsums un viss pārējais ir mazsvarīgs,galvenais ir tikai īsta patiesa mīlestība un rūpes vienam par otru. Tā,nu izskanēja teksts ka manis dēļ ir darīts tik daudz ka pat neatcerās...Tad nu arī es sāku domāt. Un lai saprastu,kas ko un kā,ir mazliet jāizkāpj cauri pagātnei...Pirmais puisis..pirmais skūpsts. Patiesas jūtas,itkā...bet tas viss bija savādāk,tas bija tikai pirmais skūpsts ar simpātijām pret otru cilvēku,tā tas viss beidžās,līdz ar to nonākam pie secinājuma,ka nekā...Pēc tam vēlāk jaunības dullie laiki..Cilvēks pret kuru bija jūtas,ar kuru kopā laiku pavadījām gandrīz divus gadus..stāsti par naksnīgo mēnesi,nekādu īpašu jūtu,kautiņš ar paša brāli...bet nekas tāds kas ļoti iespiestos atmiņā. Vēlāk,nekas nopietns,tikai jauki vakari,kopīga dziedāšana uz balkona,un bezjūtu naktis. Vēlāk,pārāk daudzkas kopīgs,bet ar to nepietiek,lai izvēlētos starp jūtām,bet tiem pārtraukts nelegālu lietu darbs...bet tas arī viss,kad viss beidzās pat tā īsti sirds nesāp,kaut jūtas jau mazliet bija. Un,tad divi gadi. Pirmā mīlestība. Kaut kas īpašs. Vienīgasi ko tik ļoti atceros,ir dienas laikā lekts pāri žogam pēc puķēm,jo man vajdzēja, strīda salīgums ar mulenrūžas dziesmu,attiekšanās laiku pavadīt ar saviem draugiem. Un tas arī viss... Par to,kas notiek pašlaik es vel negribu runāt jo ļoti daudzkas vēl ir priekšā. Un vsp rakstot šo visu es sapratu,ka nav jau otram tevis dēļ jādara nezin kas. Pietiek jau tikai ar pieskārienu ar apskāvienu,siltu smaidu,lai būtu laimīgs,lai sajustu mirkli,lai ar to pilnīgi pietiktu,bet ar to visu pietiks tikai tad,ja šis cilvēks būs tikai kaut kas īpašs arī tev..Tikai tad pietiek ar zaglīgu skatienu tumsā,ar siltu rokas pieskārienu,un nekas cits uz pasaules jau vairs nav vajadzīgs.

Zinu,ka tev noteikti ir mazliet savādi lasīt šo visu tekstu,jo tu mazliet uzzini par manu pagātni,un tā ir tikia viena maza daļina,ko tu pašalik uzzināji par mani,bet tā IR pagātne,tās ir atmiņas,gan labas gan sliktas,bet es esmu iemācījusies to pieņemt bez lielām sāpēm,un pārdomāma,jo tā mani veido par tādu cilvēku kāda esmu pašalik,ne laba ne slikta,bet tieši es. Ja tu kādreiz velies kaut ko uzzināt par manu pagātni,tad tikai jautā,es tev visu pastāstīšu,bet atceries,ka tas var nebūt arī viegli. Ja,esi gatavs uzzināt par to kāda es biju agrāk,jautā,biju jauna,visu izstāstīšu. Tikai es nezinu,vai tu pēc tam tieši tā pat uz mani skatīsis, bet mums katram ir pagātne,gan laba gan slikta. Patiesībā,man bija samērā grūti pieņemt vienu daļu tavas pagātnes,un ja es par to vairak domāju,jo vairāk atceros,un man paliek arvien savādāk,bet tā ir tava pagātne,un es zinu,ka ta nebūs tava nākotne,tāpēc,es cenšos to vius pieņetm,un tu man vnk esi svarīgs,lai es pacenstos par to visu domāt mazlietiņ savādak,lai būtu vieglāk pašai.

Un,vsp viss sāk kļūt mazlietiņ savādāk. Jaukāk,mīļāk,trakāk,patiesāk,bailīgāk,savādāk.

Un,pats galvenais-es,esmu laimīga,tik tiešām(!!!)