Ir patīkami nedēļas vidū izrauties no ierastās rutīnas un aizbraukt vnk ciemos,mierīgi pasēdēt,uzēst kūku,un padzīvoties.Braukt mājās vēlu,un sajust to vakara burvību,kas vieglītēm kaut kur gaisā riņķo.Patīkams pavasaris. Patīkamas lietas mūs dara laimīgu,liek mums smaidīt,liek mums justies labi.
Tie pieskārieni,tas smaids,tas viss,kas apbur,un pietur,bet reizē parauj no zemes..tas viss kopumā rada pavasarīgi jauku sajūtu.
Par šīm bailēm,par visu es nezinu ko teikt. Es pati baidos tev pateikt par daudz,payti baidos mētāties ar nepatiesiem vārdiem,pati par visu baidos,un es zinu,ka arī tu baidies. Es negribu neko solīt,un es vnk to nedarīšu. Lai viss notiek kā notikdams. Es zinu,ka tev ir grūti runāt,un arī man ir grūti runāt,bet mums IR jārunā,tev jo vairāk nekā man. Tas vnk ir vajadžīgs lai cik grūti nebūtu,tas klusums biedē arī mani,pat ļoti un pārāk. Un mana sirsniņa kaut ko jūt,kaut ko vairak un labāk,bet pagaidām viņa neko vairāk nevar pateikt,arī viņa baidās būt nesaprasta...
Zinu,ka šī tikšanās arī visdrīzāk tevi nobiedēja..bet nebaidies!
Zinu,tie ir tikai vārdi,tāpat kā toriez pirms 3dienes daudzko teicu,un tad viss vnk pajuka,un samianījās,tāpēc,es labāk šodien vairs neko neteikšu,un goidgi skaot nezinu vai vsp kādudienu kaut ko vēl baigi teikšu,jo man ir pārāk bail...piedod.