Vakr,pirms gulētiešanas,radās doma,par atklātu vēstuli tev šeit,ar nosūtītu linku,lai izlasi,lai saproti,bet pagaidām es šo savu ideju nolieku maliņām,lai paliek vēlākam laikam,gan jau citreiz..
Un,es nezinu,kāpēc man vakar tas likās tik īpaši. Vienmēr to biju uztvērusi kā samēra parastu lietu. Tā vnk bija attiecību sastāvdaļa,jā protams,pašā sākumā tas likās kaut kas wow,kaut kas nebijis neredzēts,neizjusts,bet vakar kaut kā mazliet dīvaini palika,tas likās īpaši...Ar skaidrojuma meklējumiem es nepārsteigšos.
Un,vnk tāds vēsums,tāds aukstums...nekas,tam tā ir jābūt,jo viss iet uz priekšu,un kaut ko tādu man savā dzivē nevajag. Šodien mazliet padomāju,ka nu jau man praktiski nav ko zaudēt-mana džīve ir izvazāta pa visu rajonu,tākā vis sir kārtībā...Liekas,ka jāpriecājas jau vien ir-vsmz esmu populāra.
Bet domas par gaišāku rītdienu ir noteikti. un pie tā arī pieturēsiemies,jo pagaidām es jūtos labi,kaut emsu Rīgā,praktiski viena un man nav ideju par lietām kuras varētu beigties nelāgi,tākā viss kārtībā ;)
Laikam,ka šī bija viena no pirmajām reizēm,kad savos tekstos izmantoju smaidiņus,prasti rakstu ar vārdiem. Vakar vsp tā pārlasot aizdomājos apr saviem tekstiem,esmu augusi līdz ar viņiem. Vārdu krājums ir izmainījies,teikuma sastāvs un loģiskums arī. Lēnām palieku liela meitene.
Un,jā šogad jau 20...savādi, bet tomēr patīkami. Bet tas viss liek aizdomāties vēl mazliet tālāk,ka tikai trīs četri vai pieci gadi,un būs jau sava ģimene...viss būs savādāk,un tas ir mazliet biedējoši. Bet laiks rādīs,un tomēr vislabāk ir mazliet plūst pa straumi,lai redzētu iespējas un risinājumus.