Atskaites apr pavadītajām brīvdienām tāka īsti nebūs,īsi tikai pateikšu-bija jauki,ļoti. tik daudz pozitīvu emociju un visa pārējā ka pat vārdiem šeit vnk nav vietas.

Un,tas viss 7dienas vakarā,tas bija maigi sakot skarbi,bet nu labi,ja cilvēki izvēlas ta tad manis pēc. Es nespeju nevienam neko aizliegt un nemazam netaisos to darīt,vnk tajā visā sava veida nesaredzu jēgu,bet nu labi. Būt atkla tādam kā agrāk-lūdzu. Ceru,ka tu kādreiz dzīvē būsi laimīgs,ceru,ka tu spēsi mainīties,un būt labāk,nevis citiem bet gan sev. Sāpīgi jau to visu tā domāt atcerēties un tā,bet tās visas ir atmiņas un lai pilnvērtīgi varētu dzīvot nākotnei,mirklim un šodsienai ir jādomā par mirkli,nevis par pagātni. Un,tad gan jau ka viss mainīsies. Plūsi pa straumi,aizmirsti pagātni. Dzīvo tālāk.

Neliekās,ka pagajis ir tikai mēnesis. Tiešām. Tik daudz visa pozitīvisma visa. Šķiet,ka nekad mūža nav nācies tik daudz smaidīt kā tgd,par par vnk maziem nieciņiem,kas tik ļoti iepriecina,liek sagriezties tauriņiem vēderā un aizmirst visu apkārtējo pasauli. Ar vārdiem nepateiksi un neaprakstīsi esošās jūtas. Bet ir tik sasodīti labi. Kā pasakā,kā ziepjuburbulī,kam nu nevajadzētu saplīst. Tie pieskārieni,tie skatieni,tie smaidi...un tas viss man. Tas viss pieder man,tas viss ir mans. Un,tieši tādēļ,ir tik grūti tam visam noticēt. Kad kaut kas tāds vsp vel pasaulē pastāv,ka ir kaut kas tāds kam būt. Savādas sajūtas par visu,atmiņas par visu,un vnk...Nevaru visu izteikt....Ir tik sasodīti labi.