Nu,jā es vnk gribēju šo to iemest,kamēr es vel neaizmirstu.
Visa dienas doma,kurai vnk nepietika laika lai to kkur iemestu un atstātu,bet nu jā,doma jau tā vispārīgi,neattiecinot,ne uz ko,kgan attiecienot,bet ne tādā mērogā,es tikai aizdomājos un viss. tam pilnīgi nav nekādas nozīmes un tas nav tā domāts,ir tikai doma,kuru pastiprināja šodienas seriāls,un nezinu kāpēc tādas atmiņas.
PAr cilvēkiem,par to,ka mēs spējam būt tik klusi zrādīt savas personības kautrīgāko pusi,izlikties par to,kas mēs vienkārši neesam. Nebūt mēs paši. Neiet jau runa par kkādu garastāvokli vai tā. Bet vairāk par to pirmo mulsuma brīdi svešos cilvēkos. Es nevienu nevainoju,ja pašai nav bijusi izdevusies diena,arī pati svešos cilvēkos esmu klusa,nerunīga,un neparādu tā teikt sevi no labākās puses. BEt tā nenotiek vairākas reizes pēc kārtas. Kā ar citiem. Kamēr tev viss nav rokās tu esi vājš-tev nekas nepieder. Tev nepieder vārda brīvība,domas spēks un pats galvenais-tu pats. Jo tev šķiet,ka tu to nevari atļauties,jo tev nav atbalst punkta, bet tajā brīdi kad šis punkts parādās,kas varbūt pat tavās intresēs nav tik liels tu atver savas peronības vissavādākās daļas. Tu kļūsti par citu cilvēku,mcitiem mēģinot iestāstīt,ka tavs atspiediena punktss tev ir tik šausmīgi svarīgs. Tu kļūsti par citu cilvēku. Sāk atklāties tavi mīnusi,kas nu jau ir mazliet vairāk par plusiem,jo tev jau šķiet,ka atspiediena punkts priekš citiem ir izvēlēts perfekti,lai tu kļūtu savādāks,lai tu citiem spētu bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem atklāt savas ēnas puses. Tu esi tik aizņemts ar sava atspiediena punkta popularizēšanu citu cilvēku klātbūtnē,ka nemazam nepamani to,ka tavs tēls paliek arvien blāvks un nespodrāks citu cilvēku acīs, tu atļaujies runāt par daudz,tu atļaujies stāštīt par daudz,un nepamani to,ka tu sāc viņiem nepatik. Tev šķiet,ka viss ir ideāli,jo tu pasauli uztver savādāk nekā viņi. Tu domā,ka tu esi personība,ka tu esi kaut kas īpašs,kaut kas labāks par citiem,bet tu nepamani to,ka nu jau daudzi par tevi zin,un spēj izteikt savu viedokli,un protams,nejau to pozitīvāko viedokli. Līdz,kādam konkrētam brīdim tu džīvo savā ideālajā pasaulē,domādams,ka viss ir perfekti,vabrūt pa laikam,pieķer kādu savu kļūdu,ko centies novelt uz citu pleciem,un tev tas izdodas perfekti. Bet vineā brīdī tilts lūzt. Pazūd tavs atspiedien punkts,un tu gāz ārā viss,kas ir krājies spodrinot savu personību citiem. Un tās protams,jau nav tās labākās lietas. Tevi vairs neviens nepazīst. Par tevi klejo stāsti,kur esi bijis ko esi darījis,bet šie stāsti vairs nav pozitīvi,kā tas bija sākumā,tie ir negatīvi pilni ar nicinājumu un naidu pret tevi. Rodas jautājums kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša-tu atļāvies par daudz. Tu noaminīju savu kautrīgo kluso personību pret kliedzošu izdomātu mākslinieka dvēseli ar citiem uzskatiem. Tu zaudēji. Un tu to nepamanīji,līdz brīdim,kad viss patiešām bija zaudēts. Un ko tu dari? tu atgriezies pie savas sākotnējās personības bez atspiediena punkta,bet ar naidu pret pārējiem,tu uztver ka visa pasaule ir pret tevi,un tikai un vienīgi tev ir vien vienīg patiesība pasaulei. Tu vairs neesi nekas. Konkrēts cilvēku skaits tevi ir ierindojis sarkstā-nevelos satikt. Tu esi zaudējis. Bet vai tu sev esi pajautāji kāpēc tu tā rīkojies? Tava atbilde skanētu-es biju es.
Un,vēl kāda lieta,par ko man varbūt vajadzētu klusēt,bet nu ok,kas uz sirds,tas tekstā.
Bļin,man ir doma,bet es nespēju iesākt.
Attiecību modelis-laimīgs pāris,divi cilvēki kas ir iemīlējušies līdz ausīm. Katram ir savs labums no kopējām attiecībām,kates prot iegūt to ko vēlas un abi kopā tā teikt ir laimīgi. Un vārds laimīgi mazliet ir kā ilzūzija apkārtējiem un sev. Strīdi,par niekiem,neizraudātas asaras,un neizkliegti vārdi. BEt katrs to visu patur sev. Mēģinājums iestāstīt sev,kas viss ir ideālā kārtībā darbojas kās smilšu pulkstenis kuru neredz,bet galvenais,jau ka darbojas. Atsvešinātības sajūta paliek arvien lielāka,un paliek tikai pieradums,ko mēģina iestāstīt kā paliekošas jūtas. Bet nekas jau nav mūžīgs,tāpat kā attiečības bez nākotnes. Un,lai cik bieži striķis nebūtu plīsis un atkal siets kopā,viens no abiem nolemj,visam darīt galu. Protams,ja lēmums ir bijis sava veida spontās no neizrunāts,ir asaras sarunas,bet viss veltīgi labuma nekāda. Izrādās ir arī trešais un ceturtais,par kuru abi divi mīlnieki itkā ir zinājuši,bet pievēruši uz to acis,jo viņi abi kopā taču bija tik sasodīti laimīgi. Sākas panika,draudi,pazemošanās un neadekvāta situācijas novērtēšana,bet vai tas nu jau ir būtiski. Tas viens kuram ir šī salauztā sirds,kā viņš pats to dēvē,otru nolād un nomelno galīgi melo,domādams,ka tas situāciju padarīs labāku. Kas būs izgāztas visas dusmas,viss viss,kas krājies sirdī., bet šeit neviļus rodas kāds jautājums. Vai salauztās sirds īpašnieks ir sev pajautājis kāpēc tieši ta notika? Gan jau,ka ir bet atbildējis ar tik vienkāršām atbildēm,kā ka partneris ir bijis cūka,viņš nav sapratis ko ir zaudējis,un bija taču vēl tas trešais kas izmaitāja mūsu attiecības,tas jau ir tā visa pasākuma vaininieks. Bet atbilde jau nav pareiza. Trešais ir tikia nejaušības pēc, tas varēja būt pat visdārgākais cilvēks salauztās sirds īpašniekam,un arī tad viņs viņu tik ļoti ienīstu? Šaubos. Un arī šis sirds salauzējs patiesība nepiekā jau nav vainīgs. Vai cilvēks ir vainīgs pie tā,ka viņs vēlas savu dzīvi padarīt labāku,ja viņš vēlas būt laimīgs? Šaubos. Patiesībā pats vaininieks ir salauztās sirds īpašnieks,kurš sev kādreiz ir uzdevis jautājumu? kāpēc es biju tāds? kāpēc es nemainīju sitāciju? kāpēc šis trešais tomēr ir labāks par mani? kāpēc es nespēju būt tāds kā šis trešais? Bet salauztās sirds īpašniekam vienmēr būs pie kā atgriesties pie sava ceturtā,kurš jau ir bijis pašos pirmsākumos. Tad pie vellna kādēļ gan vainot savu otras sirds pusi,ja viņš bija gatavs to visu pieņemt?
Mjām,un laikam,ka vsp baigi savādi es te viskautko sarakstīju,bet es palikšu bez liekiem komentāriem. Visu jau esmu pateikusi,un tas nebūt NEKO nenozīmē,vnk tās bija mans šodienas domas un tas arī viss. Es ceru,ka ar šīm abām domām,es spēšu mainīt savas domas,un savu uztveri uz dzīvo,lai šīs kļūdas nekad nepieļautu,jo man tas vnk nav vajdžīgs. Es ceru,ka es tavu dienu nesamaitāju vēl vairak,bet es vnk ta īsti nedomāju,ka tu to izlasīsi un kad es izplūdīšu tik šausmīgi garos tekstos. Piedo,ja tava diena kļuva vel sliktāka,bet pasmaidi,tev balkus esmu es. Un,es esmu laimīga tev blakus.
Ja vēlies kaut ko teikt,par to visu-saki,es klausīšos,galvenais tikai saki.