Un,tu tur sēdi kā idiots ar puslaimīgu sejas izteiksmi un nezini ko teikt. Smieties,raudāt,kliegt vai vienkārši klusēt. BEt tu izvēlies kaut ko pavisam neraksturīgu-runāt. Teik,ko domā ar patiešībbas sajūtu sirdī un lielam akmeni noveļoties no tevis. Bet patiesība nepatik nevienam,jo cilveki ēlas dzirdēt to ko eleas,nevis to,ka tu viņam sejā pateiksi-tu esi idiots,tā nav tava darīšana vai vienkāŗsi psūtīsi viņu trīs mājas tālāk. To visu nevēlas dzirdēt neviens no mums,un dažreiz mēs dzirdam tikai to ko mēs gribam dzirdēt un neko citu.
Vislabak no sejas būtu to idiotisko izteiksmi,kas otram skatoties uz tevi rada vēmienu,iemācies būt paties sun tad mēs varma turpināt savu sarunu,tiktālu nē,jo uz tevi skatīties ir pretīgi. Un,ja tu liekuļo,melo un apmāni,tas nav tas labākais veids kā kādam pierādīt,ka esi mainījies. Un vsp uz cik ilgu cilvēks var mainīties-uz dienu,divām,varbūt uz gadu? Bet kad ir ta robeža,kad mainīties vairs negribās,un kad tu saproti,ka atpakaļ ceļa vairs nav? Kur ir šī iedomāta līnija?
Un,ja tev nepietiek gribas spēka savu pasauli pagriezt par 180 gādriem,tad labak nemazma nemeģini,jo teiciens kas neriskē tas nevinnē,šeiyt galīgi nede,rjo tu salauzīsi ne vienu sirdi vien. Lūzīs vis,ieskaitot tavu pašapziņu,doma spar labāku nakotni un ticību cilvekiem. Izvērtē,vai tu to spēj pavilkt,vai tas ir tavos spēkos un vai ta būtu labāka nākotne tev un tad to dari. Citādāk,nemaz neuzdrošinies sapist kādam dzīvi.
Un,pasauli padarīt labaku nav iespējams tikai ar 10% izmantoto smadzeņu šūnu,jo vajag visu 100. Ja tu savāksi 10 cilvēkus ar 10% smadzeņu šūnu un megināsi glābt pasauli,tavs plāns izgāzīsies ar lielu blīkšķi,jo tu būsi kļuvis par lailāko mulķi visumā.


Un,man šīs dienas teks nav veltīts-NEVIENAM. Tas ir mans.