Vakar braucot mašīnā,likās,ka es tik daudzko sarakstīšu tik daudzko pateikšu,pat šorīt no rīta,kad atbraucu mājās gribējās visu pateikt,tik skaisti un tā,bet man visas domas izkrita no galvas..
Pat tā lāga nav ne jausmas ar ko sākt. Miegs jau prtams nāk mežonīgi,un gulta vilina bez gala un malas,bet kurš normals cilvēks iet gulēt 5cos vakarā? Ā,nu jā tādi kā,es kas ap 3jiem aiziet gulēt un 7tiņos ceļās...
Bet vakar vakars bija forš,jā es zinu,ka tas bija nelietīgi,bet lai tā paliek,man bija svarīgi uzzināt,kas ko un kā,to ka es varu tev uztcēties,to,ka tu neesi tāds,bet pavisam savādāks..Mamn tas viss bija svarīgi,vienīgi,tas ko tu šķiet padomāji...BEt neuztraucies tas viss nebija jāuztver tā...Tam ar to visu nav nekāda sakara,es vnk gribēju būt droša...jo esmu tev pieķērusies,jā šķiet ka tā. Man ir grūti pateikt savas jūtas,es baidos,jo tu klusē,un ja otrs klusē arī es sāku to darīt,zinu,ka itkā nav labi,bet es vnk baidos pielaist par tuvu,es baidos pieķerties,es baidos būt sāpināta,es vnk baidos no tā visa...jo viss atkla ir jausn un neiepazīts,un viss ir savādak nekā agrāk,un tas man būtu jaatcerās..Un,tas ka es zinu,ka tu būsi viens no pirmajiem un retajiem cilvēkiem,kas uzzinās kā mani šeit atrast un kas spēs izlasīt visu manus pēdējos četrus gadus,ir savādi,jo es tev uzticos,es stāstu tev visu,ka sko un kā,jo es gribu būt atklāta un es negribu kaut kādas lietas noslēgt sevi,kā tas bija agrāk,es gribu tīras attiecības bez liekiem jautājumiem..tev IR jāzin viss lielākoties..Un,es ceru,sagaidīt tādu pašu atklātību no tevis...
Tu klusē,tu klausies,tu nerunā,un tas ir grūti,es zinu,ka arī varbūt tu vēlētos kaut ko pateikt,bet ir grūti...tāpat kā man,mums abiem tomēr ir grūti,jo ir šī pagātnes daļa,ko mēs gribam aizmirst,bet par ko mēs vienmēr atceramies..Es ceru,ka tu kļūsi daļa no manis,daļas,kas nesen pazuda..
Un,runājot vēl par šo to...es negriub apr to runāt,jo tas tomēr sap,jo arī man ir sirds,arī es jūtu,arī es domāju,arī es secinu,un arī es tik sasodīti daudz vel paturu pie sevis,ko neviens nezin,kas nevienma varbūt nemazam nebūtu jāzin,bet tik ļoti gribētos pateikt,bet sķiet,ka neviens tevi plašajā pasaulē nesaprot.
Un,ja tu domā tgd kļūt par maigo dzejnieka dvēseli,cilveku kam viss ir skaidrs tikai pēc klūdām,man tik tikko iešāvās prāta viens jautājums,kas notiktu pēc tam,ja tev tiktu doma otra iespēja,ja tu pierādītu pirmajās reizēs,ka esi manī klausījies,cik ilgi tas turpinātos-līdz pirmajam strīdam?
Es tik tikko sapratu,ka man nav nekādu garantiju,ka nekad nebūds tāpat kā agrak,ka pagātne neatkārtosies līdz noteiktam laikam. un ko taD? atkal sāpes,saprāts un viss no sākuma? nē,zini šķiet,ka man nav tāda vēlme,es tik tikko to visu sapratu,es negribu griezties kkādā ritenī..es gribu,lai izaudz tu,es griu lai tev ir piereze,lai tu redzi,kas ir dzive bez mnais un tik tiešām saproti,vai tev tas viss ir vajadžīgs vai nav...e spati gribu izaugt,es pati gribu zināt,kā ir..tieši tādēļ,es emsu krsta otrā pusē,un cenšos būt laimīga...tieši tādēļ,es mainīju savu dzīvi,tieši tādēļ viss ir savādak,jo sirdi jau pavēlēt nevar...
Un,šī skropstu apdarīšana,kādēļ tu vairāk netici? tev ir viss ko tu velies,kad vairak netici? dzīve tevi lutina-jā to es zinu,to jau emsu dzirdējusi,bet kāpēc....pirms nedēļas tu tam visma vel ticēji tev tas viss šķita nozīmīgs un sīkumi šķita svarīgi...bet tagad?
Lietu materilizācija,un Baha grāmtas...
Pat tā lāga nav ne jausmas ar ko sākt. Miegs jau prtams nāk mežonīgi,un gulta vilina bez gala un malas,bet kurš normals cilvēks iet gulēt 5cos vakarā? Ā,nu jā tādi kā,es kas ap 3jiem aiziet gulēt un 7tiņos ceļās...
Bet vakar vakars bija forš,jā es zinu,ka tas bija nelietīgi,bet lai tā paliek,man bija svarīgi uzzināt,kas ko un kā,to ka es varu tev uztcēties,to,ka tu neesi tāds,bet pavisam savādāks..Mamn tas viss bija svarīgi,vienīgi,tas ko tu šķiet padomāji...BEt neuztraucies tas viss nebija jāuztver tā...Tam ar to visu nav nekāda sakara,es vnk gribēju būt droša...jo esmu tev pieķērusies,jā šķiet ka tā. Man ir grūti pateikt savas jūtas,es baidos,jo tu klusē,un ja otrs klusē arī es sāku to darīt,zinu,ka itkā nav labi,bet es vnk baidos pielaist par tuvu,es baidos pieķerties,es baidos būt sāpināta,es vnk baidos no tā visa...jo viss atkla ir jausn un neiepazīts,un viss ir savādak nekā agrāk,un tas man būtu jaatcerās..Un,tas ka es zinu,ka tu būsi viens no pirmajiem un retajiem cilvēkiem,kas uzzinās kā mani šeit atrast un kas spēs izlasīt visu manus pēdējos četrus gadus,ir savādi,jo es tev uzticos,es stāstu tev visu,ka sko un kā,jo es gribu būt atklāta un es negribu kaut kādas lietas noslēgt sevi,kā tas bija agrāk,es gribu tīras attiecības bez liekiem jautājumiem..tev IR jāzin viss lielākoties..Un,es ceru,sagaidīt tādu pašu atklātību no tevis...
Tu klusē,tu klausies,tu nerunā,un tas ir grūti,es zinu,ka arī varbūt tu vēlētos kaut ko pateikt,bet ir grūti...tāpat kā man,mums abiem tomēr ir grūti,jo ir šī pagātnes daļa,ko mēs gribam aizmirst,bet par ko mēs vienmēr atceramies..Es ceru,ka tu kļūsi daļa no manis,daļas,kas nesen pazuda..
Un,runājot vēl par šo to...es negriub apr to runāt,jo tas tomēr sap,jo arī man ir sirds,arī es jūtu,arī es domāju,arī es secinu,un arī es tik sasodīti daudz vel paturu pie sevis,ko neviens nezin,kas nevienma varbūt nemazam nebūtu jāzin,bet tik ļoti gribētos pateikt,bet sķiet,ka neviens tevi plašajā pasaulē nesaprot.
Un,ja tu domā tgd kļūt par maigo dzejnieka dvēseli,cilveku kam viss ir skaidrs tikai pēc klūdām,man tik tikko iešāvās prāta viens jautājums,kas notiktu pēc tam,ja tev tiktu doma otra iespēja,ja tu pierādītu pirmajās reizēs,ka esi manī klausījies,cik ilgi tas turpinātos-līdz pirmajam strīdam?
Es tik tikko sapratu,ka man nav nekādu garantiju,ka nekad nebūds tāpat kā agrak,ka pagātne neatkārtosies līdz noteiktam laikam. un ko taD? atkal sāpes,saprāts un viss no sākuma? nē,zini šķiet,ka man nav tāda vēlme,es tik tikko to visu sapratu,es negribu griezties kkādā ritenī..es gribu,lai izaudz tu,es griu lai tev ir piereze,lai tu redzi,kas ir dzive bez mnais un tik tiešām saproti,vai tev tas viss ir vajadžīgs vai nav...e spati gribu izaugt,es pati gribu zināt,kā ir..tieši tādēļ,es emsu krsta otrā pusē,un cenšos būt laimīga...tieši tādēļ,es mainīju savu dzīvi,tieši tādēļ viss ir savādak,jo sirdi jau pavēlēt nevar...
Un,šī skropstu apdarīšana,kādēļ tu vairāk netici? tev ir viss ko tu velies,kad vairak netici? dzīve tevi lutina-jā to es zinu,to jau emsu dzirdējusi,bet kāpēc....pirms nedēļas tu tam visma vel ticēji tev tas viss šķita nozīmīgs un sīkumi šķita svarīgi...bet tagad?
Lietu materilizācija,un Baha grāmtas...