Es zinu,ka kādu dienu tu noteikti lasīsi so tekstu,es tikia nezinu kad...Varbūt,es tev būšu blaksu,un sēdēšu klēpī,varbūt tur pat blaksu gultā,varbūt es būšu mājās un domāšu,kā tu to visu uztver...
Nespēja dalīties,ar savam sleptākajām domām,un lieta par to,ka tu varētu mani saprast vai pareizak sakot nepareizi,ir tā lietas,kas sava veidā neļāva vel tik ātri tev pateikt kā šeit mani atrast.
Jo,man ir pagātne,man ir lietas,man ir jūtas,par ko es domāju,un kas notiekt,un viss ir šeit,sava veida pieejams visiem bet taja paša laika nevienam,jo neviens ta īsti nezin un neatcerās ka šeit mani var atrast.
Bet nu tas lai paliek pie manis.
Un,tas ko tu vakar pateici...Nevaru,grūti aprakstīt jūtas un zijūtas,bet viss ta sagriezās ta labā,sajūta kad tu esi blaksu,un tie riebīgie rīti kad jābrauc uz Rīgu,un apzinos,ka visu dienu tevi nesatikšu...Patiesibā tas viss ir tik savādi,jo ir tik grūti izmest tevi no galvas visas dienas garumā...un tgd kad tava darba diena ir pagarināta par stundu tas liekas vēl tragiskāk...
Bet ar šo ierakstu es gribeju pateikt tev,kad tev vel tik daudzkas ir priekšā attiecba uz mani...Izzināt un saprast,sajust un novērtēt...Tieši tapat kā man ar tevi. Un,man vnk zūd domas par to,ko teikt...Zūd,pazūd,kaut kur izklīst.
Šodien pietiks,tiekamie skādu citu dienu.
Man tevis pietrūkst,un es nekad neibju gaidījusi,kas tas notiks ta un tik ļoti ātri.