Nesen panesās teksta par šo blogu,un es atcerējos,ka arī man ir tiesības,un ka man...viss tik neloģiski,ok,labi.
HBet es izlasīju Ilūzijas,un es sapratu visu mazliet citādāk..Es sapratu,ka sapņiem materilaziējoties,tie sak piepildīties,un mani vakar asapņi,par labaku nākotni,par kaut ko citu,jaunu,sak piepildīties,tikai man radās viens jautajums-kapēc? kapēc,tikai tapēc,ka es varu zivēlēties savu pagātni un nakotni. Es varu aminīt savu draugu loku un līdzarto stāstīt atisnību vai saltus melsu,apr savu pagātni un nakotni. Viss ir manās rokās un es visu speju izmainīt,es nezinu kapēc,tieši šaja brīdī šī grāmata man uiekrita rokās,es neiznu,kāpēc,es tik ilgi viņu tureju mājā,sbet nelasīju,un tiesi sobrīd to izlasot man viss kļuva tik skaidrs un taja pasa laika tik nenormāli biedejošs.
Es laikam,ka tgd busu mainījusies,un es vairs nebūšu tas pats cilveks,ar mani būs savādak,daudz savādak,un man nav ne jausmas ko darīt taak.
Laikam,jau visam ir japaliek tāpat ka agrak,tapat kā tas ir bijis līdz šim,ļauties šaus straumei,domas lidojumama un leitu materilizācijai,bet es meloju sev. Citiem man nav nekas jāsaka,nekad,jo ta ir mana dzīve,manas domas un manas emocijas,kā emociju kolekcināram,kurs vienmēr meklēs piedzīvojumus,un lietas,kas nekad nebūs vajadzigs. Bet sitācija,skas notiek tiek dotas lai mēs tas izmantotu,vai vienkaŗis izmestu miskaste ka nevajadžigas lietas,kuras nekdad džive mums nebus vajadžigas. Bet es izmantoju,un emocijas paglabaju pie sevis. Es neteiktu,ka ma tgd ir viegli,un es neteiktu,ka man tdg ir grūti,ir vnk ta ka ir,un man ir labi.
Jo,mana džive ir mana dzīve,un man ir jādzīvo talak. Es esmu jauna un man visa dzive vēl ir rpiekšā,es zinu,ka man ri tik daudz iespeju ko izmantot,un tik daudz lietukas man vel jāpiedživot,un es zinu,to,ka es negribu vairs to,kas man vnm ir bijis,es griub kaut ko jaunu un nepieredzētu,es zinu,ka es varu zaudēt visu,un akāst so kauju ar sevi,bet ta būs ciņa,ciņa ar mani un manu raksturu,ar manam emocijām,ar mani vius.
Lai paliek,kiomats,tur kutr pēc būtības ir jābūt komatam,un amn ir vienalga,ka daudzi apr so komantumani varēs nosodīt,bet ta ir mana dzīve,es avru tik daudz atkārtot,to,ka ta ir mana džive,kamēr jums visiem pārjiem tas pielec,un ta ir mana izvele,tikai un vienīgi mana. Ar savu egoismu es speju izpostīt daudz dzives un dveseles,bet man ir jāiegūst ši pieredze un šis vis,slai es saprastu,vai ļauties straumei,vai pretoties tai.
Zemak attīstītas dzīvības formas nesapratīs manus smieklus uz soda vietu un nosauks mani apr jukušu.
HBet es izlasīju Ilūzijas,un es sapratu visu mazliet citādāk..Es sapratu,ka sapņiem materilaziējoties,tie sak piepildīties,un mani vakar asapņi,par labaku nākotni,par kaut ko citu,jaunu,sak piepildīties,tikai man radās viens jautajums-kapēc? kapēc,tikai tapēc,ka es varu zivēlēties savu pagātni un nakotni. Es varu aminīt savu draugu loku un līdzarto stāstīt atisnību vai saltus melsu,apr savu pagātni un nakotni. Viss ir manās rokās un es visu speju izmainīt,es nezinu kapēc,tieši šaja brīdī šī grāmata man uiekrita rokās,es neiznu,kāpēc,es tik ilgi viņu tureju mājā,sbet nelasīju,un tiesi sobrīd to izlasot man viss kļuva tik skaidrs un taja pasa laika tik nenormāli biedejošs.
Es laikam,ka tgd busu mainījusies,un es vairs nebūšu tas pats cilveks,ar mani būs savādak,daudz savādak,un man nav ne jausmas ko darīt taak.
Laikam,jau visam ir japaliek tāpat ka agrak,tapat kā tas ir bijis līdz šim,ļauties šaus straumei,domas lidojumama un leitu materilizācijai,bet es meloju sev. Citiem man nav nekas jāsaka,nekad,jo ta ir mana dzīve,manas domas un manas emocijas,kā emociju kolekcināram,kurs vienmēr meklēs piedzīvojumus,un lietas,kas nekad nebūs vajadzigs. Bet sitācija,skas notiek tiek dotas lai mēs tas izmantotu,vai vienkaŗis izmestu miskaste ka nevajadžigas lietas,kuras nekdad džive mums nebus vajadžigas. Bet es izmantoju,un emocijas paglabaju pie sevis. Es neteiktu,ka ma tgd ir viegli,un es neteiktu,ka man tdg ir grūti,ir vnk ta ka ir,un man ir labi.
Jo,mana džive ir mana dzīve,un man ir jādzīvo talak. Es esmu jauna un man visa dzive vēl ir rpiekšā,es zinu,ka man ri tik daudz iespeju ko izmantot,un tik daudz lietukas man vel jāpiedživot,un es zinu,to,ka es negribu vairs to,kas man vnm ir bijis,es griub kaut ko jaunu un nepieredzētu,es zinu,ka es varu zaudēt visu,un akāst so kauju ar sevi,bet ta būs ciņa,ciņa ar mani un manu raksturu,ar manam emocijām,ar mani vius.
Lai paliek,kiomats,tur kutr pēc būtības ir jābūt komatam,un amn ir vienalga,ka daudzi apr so komantumani varēs nosodīt,bet ta ir mana dzīve,es avru tik daudz atkārtot,to,ka ta ir mana džive,kamēr jums visiem pārjiem tas pielec,un ta ir mana izvele,tikai un vienīgi mana. Ar savu egoismu es speju izpostīt daudz dzives un dveseles,bet man ir jāiegūst ši pieredze un šis vis,slai es saprastu,vai ļauties straumei,vai pretoties tai.
Zemak attīstītas dzīvības formas nesapratīs manus smieklus uz soda vietu un nosauks mani apr jukušu.