Sesdiena,mazliet saulaina,mazliet vēsa,mazliet sasalusi,mazliet garlaicīga. Latviešu dziesmas fonā,un domas neparko. Kafija,cigaretes un brīvība sesdienā,patikama sajūta.
Es ceru,ka beidzot būs miers no visiem,miers no stulbam sarunām,miers no intrigām,miers no visa. Dažreiz situācija liekas pārak absurda,lai tai spētu noticēt,bet tas lai paliek pie manis. Lai jautajumi,kuriem nav atbildes paliek pie manis.
Cik dzīvei tomēr vajag maz? Cik maz ir vajadžīgs cilvēkiam,lai tas kļūtu laimīgs? Cik maz ir vajadžīgs cilvēkam,lai tas būtu noskumis? Katram ir sava latiņam,katram ir savi principi,katrs ir idivīds ar vai bez mugurkaula,mēs esam īpaši.
Cits izceļas ar savu stulbumu,aprobežotību,egoismu un daudzko citu. Bet man tas viss nav svarīgs. Man esmu es pati,man ir viss,ko es vēlos,un ja es gribētu ko mainīt,es to darītu. Bet esmu pārak gausa un slinka lai kaut ko mainītu,jo man ir labi tāpat.
Runājot par to cik ātri skrien laiks... Drīz jau 3 gadi,kops šiet pa retam kaut ko iemteu,3 gadi kopš laika,kad nav vairs vecāsmammas,3 gadi kopš es zinu cilvekus,kuru vairs nesaucu par draugiem,un līdz pazinam arī ir tādu. Laiks,ka ir bijis starp mums vienmēr tiek atdots atpakaļ,bet ne vienmēr mēs to velamies pieņemt esošajā veidā? A,ko es muldu? NEKO!