Jā,es zinu,ka patiesībā daudziem iet vel sliktāk nekā man un par ko gan man būtu jāsūdzās,ebt es dzīvoju savu dzīvi,nevis svešu dzīvi.savu. ne zagtu,ne uz cita rēķina bet pati sevi būvētu,un šiet atdurros pret teicienu,ka pats jau katrs savas laimes kalējs un dotajā moementā,es kā savas laimes NEkalējs. Bet vai apzinoties to visu paliek viegllāk?Nē. kāpēc? tapēc,ka nav velmes,nav iespēju,nav nekā. Skatoties spogulē,es redzu meiteni,visnotaļ smuku,ar skaistām lielām acīm,sapņiem pilnu galvu,btet sevī iekšā tik šausmīgi nelaimīgu. un nezinu vai tur ir jālūdz citiem palīdzība vai nē. kārtejo reizi ir pienakusi tā diena,ka es atlkal vairs nezinu ko darīt un ko nē,un pat tgd galva rodas šis jautājums-kāpēc es šiet kaut ko rakstu? amn atildes nav un nezinu vai vajag arī.
Tieši šie ir mani mīļākie vārdi šiet kaut ko rakstot,jo kā es vsp nonācu šeit. ar vecmāmiņas nāvi,ar savu uzvedību ar jauniem draugiem,kuri tgd vnk vairs tiek saukti tikai par paziņām,dēļ puiša kura del visu tik ļoti pārdzīvoju ar kuru nau jau pavadīšu otro gadu. dēļ ta ka nekad nav bijis patiesu draugu. un arvien vairak es problēmu cenšos rast sevī,jā tieši tikko atskārtu,ka nejau vnm pie visa ir vainīgi citi,bet es dzīvoju pēc saviem noteikumiem,bez liekas aktiermāklas kas liekas ka daudzus vnk neapmierina,ja es sāktu runāt ka ir patiesība daudzi amni ensaprastu,bet varbūt pieņemtu? es nezinu. vai man ir jābūt tādai pašai kucei kā visiem pārejiem lai iekarotu savu vietu zem saules? vai man ir jābūt zemiskai,jāmelo katrm otrajam par kaut kādiem noteikumiem,tikai tādeļ lai iegūtu paziņu loku,ko dēvēt par draugiem? šaubos,es ta negribu dzīvot.
Klausoties Zix dziesmu,mūūsu pēdēja deja vnm sariešas asaras vai tieši otrādāk dejoju par māju domājot par kautko aizliegtu un nesaprotamu,par lietam,kas nemazākajā mērā nedrīkstētu figurēt mana galvā. BEt tas notiek,man pašai netik ļoti saprotamu iemeslu dēļ,un es nemazam nepretjos,es sadzīvoju ar sapņiem,aj to visu ta varētu nosaukt.
Es gribēu(un šoreiz saku,ak gribētu envis varētu)pateikt daudz,bet es nemaz nezinu ar ko sākt. ar kuru tieši litu vai cilveku man sākt runā? un par ko? par to,ka dotaja momenta es esmu ta kas visu sabojā un padara tieši tādu un en savādaku. bet nee,es nesūdzo es nevēlos būt cietējas lomā,es tikai velos,lai kāds mani pasagrā. man nav en jausmas vai ta ir mana vaina vai nē,ka nav neviena,kam apteikt visu,un kura pleca izraudāties...
vēlāk,es pabeigšu,es ta ceru.
BEt varbūt šodien ar to arī pietiks?