tik,vienkārši,ka tikai gribas šovakar runāt par lietām,kas mums ir aiz tabu...par tiem tekstiem,notikumiem,domām,izdarībām un sajūtām...nedēļā atradīsisies viena lieta,ko meš ar tevi noliekam paluktiņā ar uztaxtu-ar tabu,šo neaiztikt.
un,necilājam to vairs nekad,ja cilājam,tad īpašos gadījumos,vai tikai tad kad tas vairs nav aizķēries sirsniņā,tikai jautājums-tā ir labāk.un mana atbilde-manuprāt jā.
lai paliek plauktiņā un kad vajadzēs,tad pārcilās.....,jo katram jau ir savs skelets skapī.
*savāds sapnis,naktī,ebt par to es klusēšu,šaubos vai vēlos kko tādu piedzīvot..un kapec tu vairs neraksti dienssgrāmatas?..
eh,man vnk gribas pakavēties atmiņās,bet nejau lai raudātu,bet vnk ali pasmaidītu,pakavēties tajās jaukajās un mīļajās atmiņās...par ko?nezinu,vnk par pagājušo laiku..
šis vakars ir mans,lai ko tu teiktu,man ir sajūta ka tas ir mans..ar atmiņām,dažu paslēptu smaidu un tik sasodīti lielu prieku tur iekšā...tur sirsniņā..
vēl,nekad tādu sajūtu,kā pašlaik,jo gribas kligt-ir dirsā,bet man ir labi...(!!)...
un es gribu atrast to dziesmu,ja tikai es zinātu kā viņu sauc,ja tikai zinātu,bet es veltīu to tev,jā tieši tev,jo man tevi pietrūks,pietrūks tā kāda tu biji...tiešām..un lai kā būtu viņš tevi nekad nemīlēs tik ļoti un tā kā es...gaisabalonā uz parīzi,ja vienes spētu tevi nozagt..
eh..viena nopūta,un ir savādi,vajag tikai gribēt kaut ko mainīt..uz priekšu,johaidī....
nolikt plauktiņā lai sažūst..lai noglabājās tā ka vairs nevar atrast...nekad,uz mūžu