kā,vnm muļķīgi aju tev akut ko rakstīt un teikt...bet žēl ka tik ātri aizgāji,būtu tev daudzko patiekusi,pārāk ātri...vnk,rīta megs vēl acīs un tizlas atmiņas...kā vnm,kad esi blakus,vārdu nav,kad neesi šeit ir pārāk grūti...
es tev nespēju,neko piespiest,nepsēju tev likt sevi mīlēt,ja tu to nedari...nespēju,bet man sāp..
noriebies,tajā visā klausīties vai ne?...man noreibies to visu rakstīt...bet,es neiznu,es kko nesaskatu neko,viens liels tukšums,un es rakstu no sirds...
zinu,ka tev tie ir tukši teksti tukši vaŗdi,ka tev pret mani vairs nav nekā..
es,apsolos vairs neraudāt,vakar vnk nespēju,jo cilvēks ko mīlu visvairāk uz pasaules,man paska,ka mīlestības vairs nav...vairs nekā nav..
šodien ir 3diena,un man nav spēka,bet es rakstu,neiznu vai vsp izlasīsi visu līdz galam..
tiek,ka tikties un visu izrunāt,liekas,ka man nav jēgas..
es niznu,aks būtu jāmaina,lia kaut kas mainīto,laikam,pagaidām,viss ir jātstāj tāat kā ir...tāda pati,puspilna krūze...bez leikiem vārdiem,tiekumiem un visa pārējā,bet man sasodīts tik ļoti sāp....
labi,nemocīšu arī tevi ar saviem tekstiem,lai paliek...jo,zinu,kā tas ir,jo tev nekur vairs neviena lieta sirdī neaizķeras,laiks rādīs kā būs...tu brauksi uz bbp,es uz laukiem,varbūt peitiks laika visu apdomāt un saprast,ja nē...dzīvosim tālāk...redzēsim...
bet šajos brīžos vivairāk rodas ajutājums-kapēc tas viss bija jātsāk novembrī?kapēc?...un atkal tā mani čakarēt katru gadu?nē!...un,es nespēju beigt rakstīt...
piedod,bet tu amn esi vissvarīgākais pasaulē...
nesaprotu,tikai kapēc taviem vecākiem ir tāda attiexme,.to es neiznu,kapēc...smagi..tiešām..
šodien,leikas,ka jau netiksmies,tas nozīme,ka rīt arī nē,un tad laikam,ak varbūt tikai 1dien,jo tev pašam nav vēlmes mani satikt,laiku pavadīt ar mani...jo vairs nekā nav,nav nekā no tā visa ko es tik ļoti sildīju un glab'ju sirsniņā...nekā nav...un nav pietiekami daudz vārdu lai to visu izteiktu,jo sāp,par spīti visam sāp...piedod...
lai dzīvo viena pati....


*un,neiasūti'ju,un paliek pie manis...nav spēka,jūtos iztukšota,nav domu,nav spēka,vairs nav nekā..pat vēlmes kaut kam,jo ir tik sasodīti smagi,un tizli....

sāpīgi,patiesi...neiznu,vakars un nu jā...nav pat īsti ko teitk,kā vnm trūks kāda daļa vārdu...kkā trūks,un kā vnm jāsaka-atkal...
bet,ko?ko,lai dara?...nav domu,nav spēka,nav patiesības..
es,negribu šodien palikt viena,bet saprotu,ka citas jeģas un izejas arī nav..lai kā gribētos,nekad jau enbūs tā kā tad..
šodien es kavējos atmiņās,labās un aļaunās...braucot ar ritneni,tās vietas ās atmiņas...bāc...nu tik sasodīti jaukas...viss,ko atceros,viss kas kopā notiek pirmo reizi,un toreiz tajā vakarā...bāc...asaras skrien acīs to visu atceroties,un tu skai,ka vairs nav mīlestības?bāc...es nesaprotu,kā?...labi,es neko neloliedzu,es nesaku,ka varbūt ir savādāk,es vnk to visu nespēju izprast..
un viņa,nu nē,kapēc?..
un kapēc ir tik daudz jautājumu,ebt nevienas pašas normālas atildes?...neiznu...nav spēka...
ienīstu 3dienas,ienīstu visu ko vien spēju..
šodien,nez kapēc aizdomājos par vērtībām,un visu paŗējo...savos 17,esmu tik drausmīgi daudzko paŗdzīvojusi,tik šuamsīgi daudz...prieka ir bijsi mazāk,un pat tas kas man ir kāds to cenšas atņēmt,bet man tik ļoto negribas neko atdot,jo man jau tā ir paŗāk amz no tā visa...par maz,lai būtu laimīga sōdien,par maz lai šovakar smaidītu...
un es neiznu,kā dživot tālāk,ko darīr,ko domāt,jo just...

es pārāk smagi kļudījos,es domāju ka būs vieglāk,bet nē...
man vairs nav spēka...