ir tiiik sasodiici savaadi,tu teiksi ka man takal ir savaadi,ebt taa ir,es emsu enzijaa,riktiigaa...
bljin,kaa man riebjas,shodien ir sajuuta ka par mani ir aizmirsusi visa pasaule,ka es emsu visiem shodien pie dirsa,un varbuut taa arii ir...varbuut...un tu,kaa vnm,turpat,ebt es sheit...neiznu ir tada sajuta ka esi,bet tomer ensi,ja tu zinatu ka gribas tevi atkal pasutities pie visieim vellniem,ebt es to enspeju,man sapes,un es t negribu,es baidos ka sapes,varbut vsp nevajadzeja neko uzsakt?varbut vnk vajadzeja dzivot talak jo ta jau bija labak?...es neiznu,es piekritu,un tdg esmu krustcelees,kaa maz bernc tiecos pec sapnju pilnim,ar asaram acis...nezinu,ja tu zinatu ka tomer sapja tu zinatu ka man tevis pietruk,un truks tik daudz no visa,bet pietiktu tikai ar vienu leitu,ar to ka tu butu blaksu,butu savadak,tiesham..
un vis ir tik ljoti izmainijies,ka maz neleikas,pasaule ir sagriezt kajam,gaisa un man tas tomer tik ljoti sap,ak vis ir savadak,ne ta ka vajag,bet pavisam pavisam citadi,ar tadu domu ka tu enizni ka bus rit,bljin,nkaut vai nosit mani,bet es shodien ensmu laimiga...shodien ne!!!!

kā mazs bērnc krustcelēs,ar sapni,par princi baltā zirgā un skaistām kāzām....kā mazs bērnc kuram nepietiek drosmes,lai pateiktu patiesību...kā mazs bērnc kuram tiek atņemts gliemezis...es raudu,un esmu krustcelēs,kā amzs bērnc...bez skaidras nākotnes,tīras pagātnes un saprotamas tagadnes...man sāp kā mazam bērnam...es raudu kā mazs bērnc..es vēljoprojām spēlējos ar mantiņām,kā amzi bērni...es vēljoprojām ēdu ledenītes...kā mazs bērnc...es lūdzu piedošanu tev par visu...kā mazs bērns es krītu panikā par visu...es gribu gaisabalonu,lai uzlidotu tur augtu gaisā un pamanītu putnus,no augšās...es gribu limuzīnu,lai aizbrauxtu uz munameģi...es gribu blaksu mammu lai samīļo...kā mazs bērnc...aman birst asaras,emsu krustcelēs,un neiznu kurp doties tālāk,jo man sāp...par visu man šodien sāp..nē es to nedarīšu man nepietiek drosmes,bet rokas trīc,ar sāpēm sirdī un asaru plūdiem uz acīm...man sāp..kā mazam bērnam,man šodien šap...