kā mazs bērnc krustcelēs,ar sapni,par princi baltā zirgā un skaistām kāzām....kā mazs bērnc kuram nepietiek drosmes,lai pateiktu patiesību...kā mazs bērnc kuram tiek atņemts gliemezis...es raudu,un esmu krustcelēs,kā amzs bērnc...bez skaidras nākotnes,tīras pagātnes un saprotamas tagadnes...man sāp kā mazam bērnam...es raudu kā mazs bērnc..es vēljoprojām spēlējos ar mantiņām,kā amzi bērni...es vēljoprojām ēdu ledenītes...kā mazs bērnc...es lūdzu piedošanu tev par visu...kā mazs bērns es krītu panikā par visu...es gribu gaisabalonu,lai uzlidotu tur augtu gaisā un pamanītu putnus,no augšās...es gribu limuzīnu,lai aizbrauxtu uz munameģi...es gribu blaksu mammu lai samīļo...kā mazs bērnc...aman birst asaras,emsu krustcelēs,un neiznu kurp doties tālāk,jo man sāp...par visu man šodien sāp..nē es to nedarīšu man nepietiek drosmes,bet rokas trīc,ar sāpēm sirdī un asaru plūdiem uz acīm...man sāp..kā mazam bērnam,man šodien šap...