Novērtēt.
Ko mums dod šis trīszilbju vārds?
Sinonīmu vārdnīcā šis vārds iet kopā ar tādiem kā cienīt, saprast. Vai cienot kādu, mēs novērtējam to? Vai novērtējot kaut ko, mēs cienām to? Vai šīs lietas neizslēdz viena otru? Es varu novērtēt, cik pilsonis M ir labs dārziņa uzracējs, gurķu marinētājs un krustvārdu mīklu vaļā raisītājs, bet vai tāpēc es viņu cienu? Ja nu pilsonis M man ir nodarījis pāri un piekrāpis, teiksim, nosperot man maku, tad es vairs nenovērtēju augsnes irdenumu un gurķīšu skābumu? Nu nē! Es novērtēju viņu, bet necienu. Bet tad es domāju, vai tiešām es viņu varētu novērtēt par vienu, bet necienīt par otru? Jāsāk piekrist, ka šie vārdi ir kā viens vesels.
Novērtēt to, kas mums ir.
Tas ir īstais, par ko šovakar gribēju runāt. Visdrīzāk filmas "If Only" iespaidā. Jā, jā, vēl viena banāla ļubene... Bet tieši tās man vislabāk patīk! Esmu emocionāls cilvēks un bieži raudu, kāpēc man neatrast vēl vienu papildus iemeslu, lai palaistu slūžas, ko? Man šķiet, ka es novērtēju cilvēkus sev blakus, mīlu viņus. Jā, ir daži, kas man riebjas konkrēti. To es nemaz neslēpju. Liela muiža! Nekad nevar patikt visiem. Jā, es viņus mīlu savā veidā, bet savā veidā viņi man, rupji sakot, besī. Un iepūt man! Besī un viss. Vai es viņus novērtēju? Jā, es novērtēju, ka viņi man besī. Līdzarto es novērtēju tos, kas man nebesī. Tos, kurus mīlu. Es mīlu abus, gan tos, kas man besī, gan tos, kas nebesī. Nothing to say at all.
Es.
Reizēm man šķiet, ka nenovērtē mani. Reizēm man šķiet, ka tur nav ko novērtēt. Bet reizēm gribētu, lai novērtē, kad parādās kaut kas, ko novērtēt. Jā, es esmu kā skabarga dirsiņā, un ko man tagad darīt? Nekad jau visiem nevar izdabāt! Un lai man iepūš dubultā - man nav jāizdabā kādam citam. Te esmu es, es pati - neatkārtojama personība (kā, sasodīts, ikviens no mums), tāpēc daru tā, kā pati vēlos. Man ir savs prāts, savas domas, sava dvēsele un sava sirds. Nepatīk? Man vienalga, mani jāmīl tāda, kāda esmu. Vēl ir variants nemīlēt, un tad nu toč man iepūst! Bet es gribu, lai tie, kas man ir svarīgi un mani mīl, mīl tādu, kāda esmu, un novērtē to, kas manī ir labs. Ne tos mazos velnēnus, kas lēkā man apkārt, bet to neatkārtojamo mirdzumu, kas šad tad spīd!

    Ir tik jauka diena. Tik jauka pavasara diena. Ārā spīd saulīte, zaļa zālīte, var pat redzēt taurentiņus un kamenītes lidojam... Ar vienu vārdu sakot, ļoti patīkami. Bet šādām jaukām dienām kā šī ir kāds nepatīkams aspekts, gadījumā ja Tu nejūties labi. Ja nekas nav labi. Lietainā laikā Tu grimsti skumīgās domās vai atmiņās un prāto par dzīvi un to, cik pretīga, sarežģīta vai samezgota tā ir. Tu sēdi aiz loga un vēro kā lietus lāses pakšķ pa rūti, ietinies siltā segā un dzer tēju, pa reizei uzkožot kādu saldu cepumu uz bēdām.
    Bet kā ir ar saulaino laiku? It sevišķi to pavasarīgo, kad viss plaukst, zied un zaļo, kad iestājas pavasaris, kurš ir kā visa jaunā, atdzimšanas gadalaiks. Tieši tajā laikā gribas, lai viss sāktos no jauna, lai Tu pats būtu kā no jauna, lai viss apkārt būtu labi un atrisinātos, lai varētu sākt jaunu dzīvi ar možu un tīru garu, bez problēmām un sliktiem atrisinājumiem. Cik dzidrs un spirgts laiks ir ārā, tik spirgtu garu Tu vari vēlēties sev! Tāpēc ir ļoti skumīgi, ja jāsēž aiz loga un jādomā par tām pašām skumīgajām un nomācošajām lietām, par kurām domā lietus laikā. Un ko lai dara?
    Ko lai dara, ja māc izmisums, bēdas un nelāga priekšnojauta? Pavasarī! Es gribētu iziet ārā un apjaust, ka nekad vairs nebūs sliktu lietu! Es gribu likt pēdu pāri slieksnim un teikt...
    "Vairs nekādu bēdu, nekāda rūgtuma un negāciju! Šodien es sāku jaunu dzīvi!"
    Bet vai tā maz var?

    Vai var izteikt to, ko jūti, pāris vārdos? Vai var pateikt dienām, mēnešiem vai pat gadiem neizteiktus vārdus vienā teikumā? Vai var izteikt visu, kas sakrājies vienā mazā mirklī, kas tiek Tev dots? Vai Tu vari to, ko es gribējis izkliegt, pateikt mierīgiem vārdiem?
    Es varētu jautāt daudz tamlīdzīgu lietu. Un atbildes jau tā īsti nemaz nav, vai ne? Visa dzīve sastāv no vieniem vienīgiem jautājumiem. Mēs, cilvēki, nemaz nemākam nejautāt. Ja mums būtu tikai atbildes, dzīve nemaz nebūtu interesanta. Ja ir jautājumi, bet atbilžu nav, tad mums ir pēc kā tiekties. Ja nav pat jautājumu, tad dzīve ir vienmuļa. Jautājumi ir tiekšanās pēc dzīves, pēc patiesības, pēc mazdrusciņas cilvēcības.
    Bet ko darīt, ja atbildi nesaņemu? Ko darīt, ja es nespēju rast atbildi uz saviem uzdotajiem jautājumiem? Runājot par tiem, ko pirmītiņ uzdevu... Ir taču skaidri redzams, kāds ir manu jautājumu kopuma viens vienīgs jautājums. Un mums katram ir savs aktuālais jautājums. Manējais ir - kam lai saka, kam stāsta? Jo es gribu stāstīt! Man ir daudz, ko Tev pastāstīt.