Es un sarunas ar sevi.
Es un sarunas ar sevi.
- Amēlija.
- 12.3.13 19:48
- Es nekad, pat savos pārdrošākajos sapņos necerēju, ka pieaugšu. Ka mani nebiedēs vārds attiecības visās tā šķautnēs, ka es nekautrīgi varēšu runāt par baudu, ka es spēšu (ie)mīlēt. Ziniet, es necerēju, ka pazaudēšu to visu nedrošību un stulbumu kā pusaudža pumpas. Un es nekad negaidīju, ka tik šaušalīgi baidīšos. Esmu līdz nāvei pārbijusies, stūrī ietriekta kaķene, kura nagus ieurbusi dziļi paklājā un neiet, nevēlas iet. Bet ceļa (izņemot izkustēšanos) vienkārši nav, jo laiks iet uz priekšu un atpakaļ nokļūt nav iespējams. Es tā vienkārši esmu ļāvusi bērnišķībai un meitenei manī izplūst caur pirkstiem kā smiltīm, un tagad iekšēji krītu pilnīgā, skaistā panikā.
Visļaunākais ir tas, ka es pat neciešu, bet gan esmu bezgalīgi laimīga.
Kur Tu esi, mazo Amēlij? Es ilgojos.
-
Garastāvoklis:: surprised
-
Šo ierakstu nevar komentēt.