Es un sarunas ar sevi.

Karma.
9.3.13 19:34
Nekad nevar zināt, kas Tevi sagaidīs, atnākot mājās no jauka vakara ar mīļoto. Tā parasti ir māte-fūrija, kura ir apmierināta ar dzīvi tikai tādos gadījumos, ja nekur neej, jo iziešana vienmēr ir par ilgu, laiks laukā ir pārāk draņķīgs un kompānija neīstā, un, nē, visi tavi argumenti ir nederīgi, jo, kā izrādās, citēju: "Es tevi uzturu". Nu labi... Arī mājās palikšana nekam neder, jo, atkal citēju: "Tu neko nedari". Šo sauc par vienādojumu, kuram nav atrisinājumu. Piemetot vēl to, ka "neko nemācos un vispār neko nesaprotu", kaut arī ar manām atzīmēm varētu glābt visus Eiropas nesekmīgos.
Tikmēr brūtgāns arī nekādā veidā nesaprot mātes satraukumu par mani. Viņš spītīgi pauž savus uzskatus, atstājot mani pilnīgi mēmu. Viņš vēl aizvien pārprot visu tik ļoti, it kā es ar viņu sarunātos zīmju valodā, un es atkal jūtos maza un melna visu šo milzum lielo "personību" priekšā.
Bet ziniet... Tā nu es tagad domāju, kurā kokā labāk iet pakārties, jo, kā jau kaut kad iepriekš rakstīju, mani nogalina tā sajūta, kad jāatvainojas pa riņķi apkārt pilnīgi par neko... Un es saprotu, ka ir tāds cilvēku tips, kuru es nepārprotami sev ar karmu kaut kādā veidā pievelku, sasodīts.
Ak, Dieviņ, dāvini arī citiem cilvēkiem kaut vai drumstaliņu vainas izjūtas! Un iedēsti prāta nostūrī kādu sīciņu idejiņu par to, ka taisnība ne vienmēr ir tikai viņu pusē.
Lai gan, ko tur daudz, es varu palīst uz ceļiem, vai uz sejas, apkaunot un šaustīt sevi vēl kādu laiciņu, never mind.
Šo ierakstu nevar komentēt.