Es un sarunas ar sevi.

Putni
4.3.13 16:22
Tajā ceturtdienas pēcpusdienā man ribās bija viskijs un ledus, un liels daudzums nikotīna. Es nespēju skaidri domāt un apcerēju visu, kas ar mani nenotiek. Tā vakara pulksten piecos nulle nulle viņa mani apskāva un noskūpstīja uz skausta pēdējo reizi manā mūžā, bet, kā jau tas vienmēr notiek, mēs nekad nevaram zināt, kad kaut kas atgadās pēdējo reizi. Un ar viņas aiziešanu savā pārtikušajā dzīvē es biju rēķinājusies vismazāk.
Es, protams, nezinu, kur viņa ir šobrīd, kuru skūpsta, mīl un kārdina. Bet mani viņa atstāja ar vieglu, ironisku smaidu sejā, ļaujot manās krūtīs ielauzties viņas ienaidnieces nagiem.
Un pēc divdesmit dienām es gāju blakus Kaut Kam citam, nezināmam, un redzēju bērzu ar diviem putniem galotnē, katrs tupēja uz sava zara, vēja brāzmas šad tad viņus pietuvināja, šad tad atgrūda vienu no otra. Bet putni tikai lūkojās viens uz otru. Un tobrīd es sapratu, ka MĒS esam šie putni.
Un Viņas vārds, starp citu, ir veiksme.
Mūzika: Bjork - It's Oh So Quiet
Garastāvoklis:: numb
Šo ierakstu nevar komentēt.