25. Marts 2013

• Kaut kas tur, augšā, tomēr ir.
• 25.3.13 10:06
• Ziniet, es nekad savās stulbajās smadzenēs nebiju apdomājusi, cik man ir lieliski draugi. Nekad. Es biju viņus uztvērusi kā pašsaprotamas parādības, kuras mans nu jau varbūt ex brūtgāns drīkst pazemot, jo tas taču nevienam nenāk par ļaunu (ja mežā nokrīt koks, un neviens to nedzird, vai tas vispār notika?). Es biju aizmirsusi, ka draugi būs klāt, kad tas pats brūtgāns mani saraudinās, liks manai nervu sistēmai streikot, kad man vajadzēs izvēdināt galvu.
  Viņš bija man atņēmis laiku vissvarīgākajām lietām pasaulē - manai mīļajai, tuvajai ģimenei, kura vienmēr ir stāvējusi un kritusi, ja kādam nepieciešama palīdzība. Viņš atņēma laiku, kuru būtu veltījusi draugiem, viņu problēmām, jo MAN vajadzēja būt klāt tik daudzos brīžos, kurus savā aizņemtībā ar iedomāto mīlestību pat nepamanīju.
  Un pareizi reiz, patiesībā pavisam nesen, redzot mani gandrīz asarās, izteicās kāds ģimenes pārstāvis: "Greizsirdība ir smaga slimība, vēl smagāka par vēzi."
  ...
  Es tagad raudu no laimes, ka viņi (draugi, ģimene, paziņas) visi vēl aizvien ir tur, tas ir, viņi visi ir TEPAT, by my side. Mana stiprā aizmugure, kuru es nepamanīju līdz brīdim, kad tā mani noturēja, nevis atļāva nolikties uz lāpstiņām vai, vēl ļaunāk, uz sejas.
  Un paldies viņiem par to. Par visu. Par to, ka šeit sēžu. Par to, ka elpoju. Ka varu šorīt bez sirdsapziņas pārmetumiem iedzert kafiju un smaidīt par saules stariem uz savas ādas. Jo es nepārdzīvotu faktu, ka kādu no viņiem zaudēju savas imaginary love dēļ.
  Paldies.
• Šo ierakstu nevar komentēt.