9. Marts 2013

• ***
• 9.3.13 08:37
• Man patīk tas, kā viņš mani skūpsta - visur. Man patīk aizmirsties, kad esam kopā, divatā. Man patīk, kad viņš lūkojas manās acīs un viltīgi smaida. Ir tik brīnišķīgi kopā ar viņu uzsmēķēt pēc tam, kad viņš man ir dāvājis baudu. Es dievinu brīžus, kad viņš aiz greizsirdības būtu gatavs nogalēt visus pasaules vīriešus. Pats jaukākais brīdis ir tad, kad viņš apklust un uzmanīgi manī klausās - un saprot. Kad smaida, redzot mani ļoti apmierinātu. Un pati labākā garša pasaulē ir viņa garša.
• Mūzika: Paloma Faith - Black & Blue (Acoustic Session)
  Garastāvoklis:: naughty
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• ...
• 9.3.13 11:02
• Un dažreiz es tik ļoti ienīstu visu sev apkārt, it īpaši tajos brīžos, kad jānorij savs pašlepnums un jāspēj bez iemesla pateikt vārds "piedod"... Kaut arī īstenībā nav ko piedot un nav par ko atvainoties.
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• .....
• 9.3.13 11:42
• Mēģinu saprast, kas ar mani dažas pēdējās dienas notiek. Mostos ar temperatūru 38 - 39 grādi pēc Celsija, galīgi pārkarsusi. Iedzeru kādu krikucīti pretsāpju zālītes, kļūst labāk, temperatūra aizlēkā līdz 37, tad jau paliek teicamais 36,6. Vakaros nokrītas līdz 35, tad salstu un drebinos zem divām segām un nekas nepalīdz. Galva reibst, jūtu, ka nervu sistēma ir pieteikusi man streiku.
  Ceru, ka tā nav mīlestība, kas tā saērcinājusi manus nervus, citādi jau tuvākajā laikā sajukšu prātā vai kļūšu auksta.
• Garastāvoklis:: crappy
• Šo ierakstu nevar komentēt.

• Karma.
• 9.3.13 19:34
• Nekad nevar zināt, kas Tevi sagaidīs, atnākot mājās no jauka vakara ar mīļoto. Tā parasti ir māte-fūrija, kura ir apmierināta ar dzīvi tikai tādos gadījumos, ja nekur neej, jo iziešana vienmēr ir par ilgu, laiks laukā ir pārāk draņķīgs un kompānija neīstā, un, nē, visi tavi argumenti ir nederīgi, jo, kā izrādās, citēju: "Es tevi uzturu". Nu labi... Arī mājās palikšana nekam neder, jo, atkal citēju: "Tu neko nedari". Šo sauc par vienādojumu, kuram nav atrisinājumu. Piemetot vēl to, ka "neko nemācos un vispār neko nesaprotu", kaut arī ar manām atzīmēm varētu glābt visus Eiropas nesekmīgos.
  Tikmēr brūtgāns arī nekādā veidā nesaprot mātes satraukumu par mani. Viņš spītīgi pauž savus uzskatus, atstājot mani pilnīgi mēmu. Viņš vēl aizvien pārprot visu tik ļoti, it kā es ar viņu sarunātos zīmju valodā, un es atkal jūtos maza un melna visu šo milzum lielo "personību" priekšā.
  Bet ziniet... Tā nu es tagad domāju, kurā kokā labāk iet pakārties, jo, kā jau kaut kad iepriekš rakstīju, mani nogalina tā sajūta, kad jāatvainojas pa riņķi apkārt pilnīgi par neko... Un es saprotu, ka ir tāds cilvēku tips, kuru es nepārprotami sev ar karmu kaut kādā veidā pievelku, sasodīts.
  Ak, Dieviņ, dāvini arī citiem cilvēkiem kaut vai drumstaliņu vainas izjūtas! Un iedēsti prāta nostūrī kādu sīciņu idejiņu par to, ka taisnība ne vienmēr ir tikai viņu pusē.
  Lai gan, ko tur daudz, es varu palīst uz ceļiem, vai uz sejas, apkaunot un šaustīt sevi vēl kādu laiciņu, never mind.
• Šo ierakstu nevar komentēt.