Man pašai savas cigaretes - Komentāri

Uz Dzirnavu un Valdemāra ielu stūra katru dienu stāv kāds sirms vīrs un pārdod puķes, kādas nu kurā gadalaikā ir iespējamas. Garām ejot, vienmēr nodomāju - no kurienes viņam visas tās margrietas, puķuzirņi, mārtiņrozes, krizantēmas...Gandrīz katru dienu citas. Varbūt no kapiem? - gandrīz katru dienu nodomāju un nenopērku.
Šorīt viņš gaiši brūnā beretē un tumšāki brūnā plašķītī, garš un krunkains rozā mārtiņrožu pušķi satvēris abās rokās stāvēja gandrīz ietves malā. Garām brauca mašīnas, cilvēki mīņājās gaidot zaļo gaismu. Viņam pretim pāri ielai nāca jauna sieviete bēšā rudens mētelītī ar pūkaini plušķainu apkakli un piedurkņu galiem, mati tumši līdz pleciem, smaids tāds viegls un pilns vēl ar gultas siltumu. Onkulītis paspēra soli, pastiepa puķes, bet viņa aizgāja garām. Viņš palika gaidot.

Nu jā, bet es tajā brīdī sajutos plakana. Nodomāju - esmu dēlis, turklāt nevis skaists, labi tēsts cēlkoka vai pat ne bērza dēlis kaut kur skapī, galdā vai grīdā liekams, bet tāds atskabargains no taras kastēm, faktiski pat ne dēlis, bet liels skals.