Līdz pasaules galam apmēram 200 km.
Tur lielas un smagas mašīnas stāv ceļa malās un kaut kur pavīd uzraksts Grebņeva. Līst pēkšņi un smagi līdz zemei, līdz pēdējai vīlītei mazā zēna melnajā jakā. Vienā rokā viņam maisiņš ar maizi, bet ar otru viņš aptur mūs.
- Līdz Ņesterovai, lūdzu. Pie tās lielās mājas. Paldies.
Kur viņš paliek nav skaidrs. Izgaist pasaules gala vientulībā un klusumā.
Vietām bērzi kā izmukuši no gāršām taivietā, kas vairs nav šī vieta, brīžiem sajūta kā stepē un smeldze kaut kur krūšu rajonā neznokoriens, neznokā.
Kārsavas pareizticīgo baznīciņa pilna dīvainu ļaužu. Un tad vēl bērinieki. Poņehidu patiesībā vada sirma sieva lakatā, kas ar pirkstu norāda, kuras lūgšanas jālasa, kuras dziesmas jādzied. Pomilujpomilujpomiiiiiluuuj....klusi skan dažu sievu balsīs pār mazu baltu zārku. Ļoti mazu. Tajā guļ sēkla, kura neizaugs un nekad neziedēs. Es negribu vairāk neko zināt, man pietiek ar šo atbildi, kuru devis kāds, kas zina visus jautājumus.
Bet debesīs varavīksnes, un mākoņi zili, pelēki, balti un dzelteni, vēlāk tur skries melni suņi, bridīs ziloņi un degunradži, jātnieks dosies uz Mēness pusi un notiks atgriešanās pasaulē nakts pilnā, bet savējā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}