vakar pirms dcd iegāju rapas grāmatnīcā. pulkstenis bija seši, nācu no darba, domāju, ka uz mājām nav vērts iet, domāju - labāk pagaidīšu, labāk turpat blakus iedzeršu tēju, palasīšu, nopirku pirmo grāmatu, kas pie rokas gadījās, lai prātīgi to stundu pavadītu.
pēc stundas pinkšķēju, gribēju bučoties un man bija slikta dūša vai varbūt kaut kā savadāk var nosaukt to stāvokli, kad iekšas izgrieztas uz āru kā tādai ķīniešu pagatavotai vāverzivij. jā, tieši tā. ar ādiņu uz iekšu un visa baltā miesa karstā eļļā čurrrrrrrrrkst.
un tad vēl tā sarkanā saldskābā mērce litriem pa virsu tā, ka šķebina, tā, ka riebjas un tomēr gribas vēl.
pēc tam, kad pēc 60 lappaspusēm jau pati jutos neglābjami un postoši iemīlējusies, uzšķīru:
"Mīļais Sudrabkaln!
Rainīts man apgalvo, ka Tu iešot ar viņu zvejot. Ja tas tā, tad apliecini to man rakstiski. Man bail, ka Tu varbūt neej un tad Rainīts viens pats aizstaigās uz Lielupi un varbūt iekritīs no steķa upē.
Ar ---- Biruta.
Apliecinu ar savu parakstu un zīmogu, ka iešu.
Sudrabkalns".
un palika vieglāk. uz mirkli. pēc tam savu slepkavniecisko gājienu nostrādāja dcd un es paliku bez skropstu tušas. un atkal palika vieglāk. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
