Man pašai savas cigaretes - Komentāri

Tie bija jaukākie Jāņi vismaz pēdējo 10 gadu laikā.
Ar jāņtārpiņiem.
Ar lielo melno, kas zarus brīkšķinādams nesas pār ceļu.
Ar vainagiemvainagiemvainagiem.
Ar dančiem pilnu virtuvi.
Ar smiešanos un rāmām sarunām.
Ar dindaru dandaru pilnu pagalmu.
Ar lēkšanu pār uguni.
Ar vaska svecēm, kas katra dega savādāk.
Ar ugunīgu ceļu līdz pirtiņai un mīkstu garu.
Ar sarkanu ausmu pa ceļam līdz jūrai.
Ar kādu palīgā saucošu meiteni, kas noķēŗusi buti un nezina, ko darīt.
Ar debesīm pāršķeltām uz pusēm – pa vidu kobaltzila sprauga uz nekurieni, bet tai apkārt maigi zaļš un ugunīgi oranžs un spoži dzeltens un maigi rozā un violets, kas pārvēršas lillā un tumši zils un nemāku es visas tās krāsas nosaukt vārdā.
Ar sarkanu Sauli, lecošu jūrā, lai gan visi domā, ka tai citur jālec.
Ar bāku, saules staros mirdzoši baltu.
Ar varavīksnes sprungulīti virs mežiem.
Ar mazu stirniņu vai lielu zaķi.
Ar zvuki Mu ilgās un rimtās brokastīs.
Ar skriešanu no papardēm un tupēšanu ozolā.
Ar mašīnas apstāšanos virs bezdibeņa.
Ar nonākšanu benzīntankā, tad, kad bākā jau vairs nekā.
Ar cilvēkiem ļoti labiem. Ar Skuku, ar Aptieku, ar Mūku un citiem smaidu pilniem ļaudīm.