Man pašai savas cigaretes - Komentāri

varbūt ir tā

kakls sāp. skatos pār plecu logā. acu priekšā viss griežas. putenis. ātra un nesāpīga narkoze operācijai, kurā izgriež visu sīko. "te nu ir, mīļo meitīn, tas lielais un pūkainais, kuru tu tik ļoti gribēji", - saka vecmamma un iet purināt palagus pagalamā. velku ar pirkstu pa koka rāmi. rokturis bronzas zeltainumā. uz tā sudraba stieplītēs pakārta burka, kuru tu man reiz uzdāvināji. tukša. sveces tajā nedzīvo. cik neesmu mēģinājusi viņas tur iedēstīt, visas savicina sīkos spārnus un prom ir. bet vecmamma plivina palagus. sniegs ap viņu spieto gandrīz melns. man ir bail, ka arī vecmamma izpletīs spārnus un prom būs. vai mazums dzirdēts par tādiem niķiem.
"vecmamm!! nāc, mājās!" - atveru logu un saucu. viņa satrūkstas, ieloka neuzmanīgākās sniegpārslas baltajos audeklos un kā bērnu pilnas pauniņas nes istabā. palagi smaržo pēc dejām debesīs. un pēc vecmammas, kad viņa vēl bija bērns.