Man pašai savas cigaretes - Komentāri

"Es vēlos," teica dr. Perholte, "lai tu mani pamīlētu."
"Tu mani pagodini," sacīja džins, "un iznieko savu vēlēšanos, jo pie tā mēs laikam gan būtu nonākuši tāpat, jo esam kopā un uzklausām viens otra stāstus, kā to dara mīlnieki."



"..."Mīlestība," sacīja Džiliana Perholte, "nav škirama no augstsirdības. Manī modās greizsirdība pret Zefīru, kaut agrāk ne uz vienu neesmu bijusi greizsirdīga. Es gribēju - es drīzāk gribēju dot ko tev, dāvināt tev savu vēlēšanos, "viņa diezgan nesakarīgi skaidroja. Lielās acis, kurās kā dārgakmeņi laistījās zaļu nokrāsu daudzveidībā, cieši viņā nolūkojās, un mute izliecās smaidā.
"Tu dod un saisti,"sacīja džins, "kā visi mīlnieki. Tu dod sevi - drosmīgs solis un, mauprāt, pirmo reizi sperts - un manās acīs esi gauži iekārojama. Nāc!"
Un nepakustinājusi ne muskuli, dr. Perholte attapās kaila gultā un džina skaujās.
Atmiņas par šo mīlas aktu viņai saglabājās vienlaikus gan ļoti precīzas, ar katru nervu galiņu uztvertas, gan neaprakstāmas. Vismaz nebija neviena, kuram viņa būtu vēlējusies aprakstīt intīmu tuvību ar džinu. Katra mīlēšanās ir formu maiņa - partneris izplešas kā koks, kā pīlārs, partnere, savai iekšējai telpai saraujoties, jūt bezgalības elpu. Bet džins prata visu paildzināt kā laikā, tā telpā, tā ka Džiliana peldēja virs viņa kā delfīns bezgalīgā zaļā jūrā, tā ka viņa kļuva par tuneļu loku zem kalniem, kuriem viņš strauji lauzās cauri, vai alām, kurās viņš ieritinājās kā pūķis. Viņš spēja sagādāt baudas kalngalus, aiskarot viņas saspringtā, tvīksmē kaistošā ķermeņa jūtīgākās vietas; viņš klejoja pa viņas augumu kā pasakains tauriņš, pieskardamies te vienā, te citā vietā ar sausu, karstu, gandrīz dedzinošu skūpstu, un tad atkal pārvērtās zaļojošas zemes ieplakā, kurā viņa atpūtās un maldījās, un nomaldījās, ali no jauna tiktu atrasta un turēta lielās rokas plaukstā; tad izdvesis nopūtu, viņš sarāvās, un krūtis piekļāvās krūtīm, vēders vēderam, vīrišķais sievišķajam. Viņa sviedri bija kā dūmi, un viņš zumēja kā bišu spiets daudzās valodās - viņa juta, kā āda kaist, bet nesadeg, un kādā brīdī mēģināja viņam pastāstīt par Mārvela mīlētājiem, kuriem "nepietika pasaules un laika", bet spēja viņa auss zaļajā alā iečukstēt tikai vienu pašu kupleju:
"Manai dārzeņmīlai jāaug plašai
Kā impērijai, bet ne tik aši."
Kuru džins smaidīdams atkārtoja, pieskaņodams ritmam īpaši tīkamas ķermeņa kustības."



Tā bija viņas otrā vēlēšanās.
Trešā šķiet, ka jums varētu būt nojaušama.

Ļoti skaists stāsts. Un patiess. :)