Vakara peldēšanās (pat divas) Driškinā. Šogad pirmo reizi. Ar ierasto ezera radīto laimes sajūtu. Un peldkostīma izkāršanas žūt radīto laimes sajūtu. Un pēkšņi viss ir sazaļojis radīto laimes sajūtu. Arī franciski runājošā piecu bērnu ģimene lielā treilerī pie Driškina radīja prieku. Re, atbraukuši cilvēki par spīti pasaules galam. Viena no viņu meitenēm sarkanā krekliņā spēlējās ar dūņām. Otrs bērnelis skraidīja pliks, trešais planošā dvielī sapinās vaivariņos. Tētis spilgti krāsainās peldbiksēs krāmējās pa treileri, mamma apskāvusi pārējos divus - kaut ko skaļi vīteroja. Tā kā strazds, kā paceplītis.
Pirms tam bēru puķu dobēs kaut kādu galīgi nestandarta mulču, kuru nopirku internetā. Tāda mežonīga un nekārtīga mulča, kurā vairāk plēstas koka škiedras nekā smuki vienādu mizas gabaliņu. Vārdu sakot gatera saslaukas, bet nu nekas. Man tāpat te nekas nav kārtīgi. Gribēju šodien beidzot nozāģēt vienu galīgi iztrupējuši ābeli, bet beigās palika žēl nenoziedējušo ziedu un arī ēnas, kurā mēdzam klāt galdu.
Nopirkām arī āra galdam vaskadrānu. Ar puķēm. Priecīgu tādu. M. iztīrīja divus putnu būrīšus. Jācer, ka nav par vēlu.
Rīt iestādīšu alisītes.
Tāda tā globālā sasilšana.
Nav pat Lieldienas. |