Es parasti sapņos mirušos neredzu. Bet šorīt ap septiņiem (zinu, jo biju jau pamodusies sešos piecpadsmit un tad piemigu vēlreiz), sēdēju kaut kur uz liela loga palodzes un tad pienāca tētis un uzlūdza uz deju. Apskāva mani, es noliku galvu viņam uz pleca un mēs dejojām lēnu un mierīgu deju. Izlīgām. 14 gadus pēc viņa nāves. Viss rīts maigā mīlestībā.