Es esmu ļoti priecīga par pašizolācijas nepieciešamību. Tāpat neko lielu līdz vasarai nebiju plānojusi, bet tagad ir oficiāla atļauja nekur nedoties. Un es varu ar mierīgu sirdsapziņu katru dienu no rīta un vakarā iet garajās meža pastaigās. Septiņi līdz desmit km ir viena mana deva. Un es zinu vietas, kur nav neviena cilvēka. Tikai koki un gaisma. Un putni. Aizvakar man uzskrēja virsū stirna. Vakar ilgi vēroju slieku. Ja vēl nebūtu tas raksts, kura dedlains bija jau pirms nedēļas, un attālinātās mācīšanas programmas, kas jāsagatavo, es varbūt iemantotu pilnīgu mieru, par kuru esmu dzirdējusi tikai vecu ļaužu nostāstos. Bet nu...to rakstu es uzrakstīšu, tad paliks tikai iknedēļas programmas un tad, varbūt, starp rīta un vakara pastaigām varēs vienkārši lasīt. Starp citu, neko no plašā mākslinieku solidaritātes piedāvājuma joprojām neesmu noskatījusies. Gribas aizvērt acis un ļaut, lai saule apskauj.
UPD
Prokrastinēju rakstu un noskatījos šo Stafana Kegi (no mana mīļā Rimini Protokoll) izrādi UNCANNY VALLEY. Ļoti iesaku! Links laikam darbojas tikai šodien. https://vimeo.com/304093892?fbclid=IwAR19TMnqLncama5AQsV9QOPw98KWu8RPWT0j7cfqdrO_GayKiWn0mPm0PfU |