Šorīt, braucot uz tikšanos ar igauņu delegāciju, trīs reizies pabraucu garām bezmaksas stāvvietai. Tad jau gandrīz kavējot, noliku mašīnu tur, kur drīkst tikai stundu stāvēt, ieliku zīmīti logā, ka esmu svarīgā sanāksmē un varu kavēt. Svarīgā sanāksme ieilga uz visu dienu. Atgriezos pie mašīnas, iekāpu, ieslēdzu un neieslēdzu. Mašīnas acis bija vientulīgi spulgojušas visu dienu un bija pamatīgi nogurušas.
Jau apsvēru neispējamos evakuācijas plānus, kad manam izmisumam tuvojās iegauņi. Izkāpu. Pasūdzējos. Rezultātā diplomātiskais korpus ar vēstnieku priekšgalā stūma manu nošņurkušo zirdziņu pa manas mazpilsētas ielām. Stūma pamatīgu gabalu, pāri diviem krustojumiem un tad skrēja līdzi pa nogāzīti. Bet zirdziņam nekādi nepieleca, ka jāsāk kustēties. Dīvaino skatu ar vīriem melnos mēteļos pie putekļu klātajiem zirdziņa sāniem, pamanīja vietējais apsardzes džigits un ieradās ar vadiem. No vēstnieka un pārējā korpusa atvadījāmies jau apskaujoties. Lūk, atkal igauņi nāk mums talkā. Parasts Cēsu stāsts. Mīlu tādus vēstniekus. |