|
Vakar pa dienu izrādes vajadzībām saplūcu jāņu zāļu pušķi no tā, kas nu Londonas ielu malās pieejams. Iznāca diezgan glīts. Pēc mēģinājuma tā ap pusnakti klusiņām padziedāju jāņu dziesmas. Domās gāju peldēties. Kāds tāls paziņa samulsināja, atsūtot ugnskura video. Tādi man tie saulgrieži. Šorīt kastaņai aiz loga tāda mazliet nogurusi jūlija zaļā krāsa. Bet nav tik bēdīgi kā es biju iedomājusies. Varbūt tāpēc, ka mums izrāde ļoti fiziski par to, kas parasti notiek saulgriežos. Par saslēgšanos ar dabu. Un mēs jau labu laiku šajā rituālā dzīvojam. Vēl vakar sabijos no izkāmējušas lapsas, kas vairākas reizies dažu soļu attālumā no manis ar visu ķermeni no spēka krita uz sāniem apstādījumu biežņā. Laikam centās pakasīties. Pēc tam domāju par to, ka viņām taču te nav kur padzerties. Nelīst. |