Viens no saprātīgākajiem lēmumiem, kuru kā lasītāja piedzīvoju pēdējo gadu laikā, ir Strukas ideja apvienot G. Priedes dzīvi un darbus vienotos sējumos. Tikko izlasīju 50- to gadu sākuma dienasgrāmatas un pēc tām viņa pirmo trīscēlienu lugu "Zeva templis Olimpijā". Par spīti lugas ideoloģiskajam patosam, laimīgā fināla laikā ņēmu un apraudājos. Autors nevaid miris, bet no sirds tic konstruktīvisma ļaunajam garam, kolhoza "Zelta vārpa" auglīgajai nākotnei un jauno arhitektu radošajiem panākumiem nacionālā formā ievietojot sociālistisku saturu. Tas viss uz paša autora totālas nabadzības, zaudētas mīlestības, kritiska ideālisma un kaisles pret arhitektūru fona.
ļoti ļoti iesaku iepazīt G.Priedi, kad viņam ir 25.
eh. šitā ir no tām grāmatām, kuras negribas likt malā ne uz mirkli. |