vakar biju bērnīgā privātā festivālā, kur lielākā daļa to, kam bērni, bija atbraukuši kopā ar viņiem. tas rada īpašu noskaņu, kuru laikam sauc par mieru. izskatās, ka mēs esam paaudze, kurai vairs īsti nav nepieciešamības trakot. mūsu bērnības sāpes aizmirsušās un arī tad, kad liktenis pēkšņi izspēlē kādu no saviem melnajiem jociņiem, pēkšņi sametot virsū pagātnes drupačas, tu vari kopā ar viņu ieķiķināt un iet spēlēt bumbu ar sīčiem.
vienīgi ap vieniem naktī, kad sāka spēlēt Latvijas Gāze, teltīs atskanēja brālīga raudāšana, kas gan pēc pirmajām minūtēm pārgāja - paaudzes, kas jau iztrakojusies, bērni pieņēma, ka tagad biki jāpaguļ arī pie basiem.
p.s. protams, ka nebija tā, ka neviens tur netrakoja. mūsu paaudzei ir arī lielie bērni, kas godīgi pārņem stafeti.
p.p.s. braukt uz festivālu ar trīs un divdesmitvienu gadu vecām meitām ir jautri. |